Bažas par latviešu valodas nāvi - situāciju, kad valoda vairs aktīvi nepilda nevienu sociolingvistisko funkciju un nav cilvēku, kas attiecīgo valodu uzskatītu par savu dzimto valodu -, ir stipri vien pārspīlētas. Tomēr, tā kā valoda ir artikulētu zīmju sistēma, kas nodrošina cilvēkiem iespēju sazināties un tiem, kuriem vājāka iztēle, kam grūtības sagādā abstrahēšanās, kalpo kā domāšanas līdzeklis, šķiet, ka pats svarīgākais ir - nevis kā to pasargāt, bet gan kas to sargās.
Svarīgi ir tie, kas izvēlas runāt, rakstīt, sazināties latviski, jo kāda gan jēga no valodas, ja tai nav praktiska pielietojuma un ja tā palikusi tikai kā pētīšanas objekts arheologiem, kas centīsies kaut ko saprast no Nacionālajā bibliotēkā atrastiem krājumiem, palasoties par tiem, kas savulaik latviešu valodu uzskatījuši par savu dzimto valodu.
Šeit, Latvijā, vissvarīgākais ir gādāt par latviešu valodas lietotāju pulku, kas diemžēl arvien vairāk sarūk. Atlikušie arvien biežāk agrākā krievisma vietā sāk lietot anglismu, ieviešot dīvainus, nesaprotamus jaunvārdus. Reizēm rodas iespaids, ka svešvalodu spiedienu izturējušie cilvēki pat nepaspēj pilnībā «latviskoties», jo latviešu valodas deformēšana turpinās pilnā sparā. Pat oficiālas amatpersonas, uzstājoties ierindnieku priekšā masu medijos, atļaujas izmantot dažādus eifēmismus, nemaz nerunājot par intensīvo valodas «svešvārdiskošanu» bez vajadzības, jo to pašu var pateikt latviski. Tas mudina domāt, ka jāsaudzē tie, kas saziņai lieto latviešu valodu un tādu, kāda tā izveidojusies dabiskā attīstības gaitā. Tā turpina veidoties - katra valoda tā dara, ko apliecina senie teksti.
Saprotams, ka tos paštaisnos, kas dragā pa valodas traumēšanas sliedēm, dabūt uz pareizā daiļskanības ceļa ir bezcerīgi, bet tos, kas tikko ieradušies pasaulē - vietā, ko sauc par Latviju, - no samaitāšanas var pasargāt. Vismaz censties. Un nevis ar neizpildāmām direktīvām, bet ar labu piemēru, kas patiesībā nav grūti, jo tik vien atliek kā Latvijā runāt latviski.