Liepājas metalurga problēmas šķietami apstiprina bieži dzirdētās vaimanas par Latvijas rūpniecības panīkumu un «starptautisko sazvērestību», lai mēs pārvērstos par valsti, kas «neko neražo». Taču patiesā aina ir nedaudz atšķirīga, jo Liepājas metalurgs ir mūsdienu Latvijai ļoti netipisks uzņēmums. Faktiski tas saglabājies kā dinozaurs no padomju laika Latvijai raksturīgā rūpniecības modeļa: milzis ar tūkstošiem darbinieku, kam izejvielas ieveda no citām brālīgajām republikām, bet atpakaļ sūtīja gatavo produkciju. Tieši izejvielu piegādes problēmas bija viens no iemesliem, kas noveda pie Liepājas metalurga krīzes, jo Latvija diemžēl nav dzelzsrūdas ieguves lielvalsts, tās vietā vajadzēja izmantot metāllūžņus. Kad palielinājās elektroenerģijas cenas un saruka pieprasījums pēc uzņēmuma ražotās produkcijas, problēmas bija neizbēgamas.
Tas nenozīmē, ka Liepājas metalurgs būtu jāpamet likteņa varā, atsakoties glābt uzņēmumu no bankrota, jo tas būtu pārāk smags trieciens tūkstošiem liepājnieku, kas tieši vai netieši atkarīgi no uzņēmuma darbības. Taču vienlaikus Liepājas metalurga liktenis parāda, cik bīstami saistīt veselas pilsētas labklājību ar viena milzu uzņēmuma veiksmēm un neveiksmēm.
Latvijā lielākā daļa rūpniecības milžu iznīka pārejas periodā pēc PSRS sabrukuma, jo nespēja pielāgoties darbībai kapitālisma apstākļos. Tagad ir liels kārdinājums gremdēties nostalģijā pēc tādiem zīmoliem kā VEF, RAF un ALFA, bet cik no šiem ražojumiem mūsdienās izturētu konkurenci ar Rietumu produkciju? Padomju pilsoņa sapnis bija čehu kurpes, nevis apavu fabrikas 1. maijs ražojumi, un tāpat arī vēlāk būtu jāizdara grūta izvēle starp VEF un Sony radioaparātu, RAF un Volkswagen mikroautobusu. Ar patriotisku aicinājumu izvēlēties Latvijas preci varētu nepietikt, lai vairākums pilsoņu patiešām izvēlētos vietējos ražojumus.
Latvijai nevajag tiekties atdarināt Ķīnu, kur ir ļoti attīstīta rūpniecība: daudz milzu rūpnīcu ar tūkstošiem strādnieku, kas strādā par 100 dolāriem mēnesī. Latvijas rūpniecības nākotnes modelis ir cits - daudz nelielo un vidējo uzņēmumu ar kvalificētiem darbiniekiem, kas ražo produkciju ar augstu pievienoto vērtību. Lielā mērā tā jau ir ne tikai nākotne, bet arī Latvijas rūpniecības tagadne. Rūpniecībā jau krietni pārsniegts pirmskrīzes līmenis, ar katru gadu palielinās produkcijas eksporta apjomi, palīdzot atspēkot mītu, ka «Latvijā neko neražo». Piemēram, reti kurš būs dzirdējis par Līvānu uzņēmumu Z-Light, kas izgatavo optiskās šķiedras produkciju un pērn strādāja vairāk nekā ar piecu miljonu latu apgrozījumu un miljons latu peļņu. Ja mums būtu simtiem šādu uzņēmumu, Latvijas ekonomika būtu balstīta uz daudz stabilākiem pamatiem nekā uz tādiem trausliem milžiem kā Liepājas metalurgs.