Tas bieži vien esot senioru lielākais svētku sajūtas ienaidnieks - fiziska un līdz ar to arī garīga nolaišanās, kad vairs nešķiet būtiski, cik tīrs un sakopts ir cilvēks un kā viņš izskatās. «Kad būsi sakopies, tad arī draugi atradīsies, pie kuriem aiziet. Tad arī pārējie ievēros, ka tevī iekšā ir svētku sajūta. Mēs paši nolaižamies, sak, nav jau vērts. Esmu viens, un man neko vairs nevajag... Bet uzdrošināšos apgalvot - visiem vajag! Vajag līdz pat zārka malai! Tā dzirksts nāk tikai no sevis paša. Jo tu vairāk svētkos pieliksi sev, jo lielāki būs šie svētki! Un ticiet man - tie jaunie paiet garām tādām vecām, salīkušām čāčiņām ar spieķīti. Bet tās seniores, kuras izskatās kā īstas kundzītes, tās ievēros vienmēr. Un kungiem buktes biksēs arī ir jāiegludina! Mums tiem jaunajiem piemērs jārāda, diemžēl ne vienmēr to darām,» novērojusi Inese Ziņģīte.
Kad esat saposušies, var salasīt jāņuzāles! Inesei Ziņģītei vismīļākais ir ozols. «Pinu ozollapu vainadziņu, tajā saspraužu margrietiņas un īstās jāņuzālītes. Un visur istabā pujenes saliktas - prieka vairāk kā vajag!» jūsmo seniore.
«Svētkos sēdīšos savā zirgā un aulekšošu uz svinībām. Kur tie svētki būs, vēl nezinu - uzaicinājumu ir daudz un no visas Latvijas. Pašam ir jābūt atvērtam - ja būsi priecīgs, sirsnīgs un sakopies, tevi aicinās. Un varbūt ka jābrauc ar`!»