Aijas atrastā biznesa ideja apgriezienus uzņēma līdz ar Trasūnu ģimenes nodibināšanu 2005.gadā, un laika gaitā _Linnenn_ izrādījies projekts bez lielām biznesa traumām. Jau gadu tam ir arī jaunākais brālis - _Linnenn Expo_, kurā Kaspars strādā ar ārzemju klientiem, jau esošajiem Zviedrijā un Vācijā piesaistot jaunus.
Mamma adīs eksportam
Doma par savu uzņēmumu Aijai radās pēc atgriešanās no pieciem apmaiņas programmās pavadītiem gadiem ASV, Jaunzēlandē un Anglijā. Strādājot viesnīcā Radisson SAS Daugava, sapratusi, ka sadarbība ar viesnīcām būtu labs biznesa stūrakmens. Ideja par tekstilu nāca dabiski, un par pirmo klientu kļuva viesnīca Bergs. Tagad Linnenn mājaslapā rindojas teju visu Latvijas solīdāko viesu namu un restorānu logo, netrūkst arī privāto klientu. «Šujam gan pa 30 salvetītēm, gan projektus, kur vajag 100 galdautu, 60 aizkaru un 30 žalūziju,» stāsta Aija.
Aija ir cilvēks ar mākslinieka gēnu - pēc izglītības ādas grāmatsējēja, raksta dzeju, spēlējusi saksofonu. Arī Kasparam skolā patikusi vizuālā māksla, grāmatvedību iemācījies komercskolā. Biznesa praktisko pusi abi apguvuši, četros gados izstaigājot «kalnus un lejas» savā uzņēmumā, bet nākotnē plāno pievērsties kādai austrumu valodai, jo biznesa ieceres saistās arī ar Ķīnu. Linnenn necer ar savām cenām konkurēt turienes tirgū, taču iepirkt tekstilizstrādājumus gan, jo Ķīnā atrodamas arī ļoti kvalitatīvas lietas. Patlaban Linnenn audumus iegādājas no ražotājiem Spānijā un Itālijā, Latvijā - tikai linu, jo tekstilrūpniecība pie mums apsīkusi. «Bija doma sākt pašiem, bet tas prasa investīcijas, turklāt liela audumu ražotne Latvijā neatmaksātos,» spriež Kaspars. Gatavās produkcijas eksportu Trasūni izlēmuši attīstīt krīzes uzlikto bremžu dēļ. Linnenn raugās gan Eiropas, gan ASV virzienā, kur pārsvarā grib popularizēt tīru Latvijas preci - lina izstrādājumus un adījumus. «Te esam pieslēguši Kaspara mammu - profesionālu adītāju, kas spēj uzadīt visādus brīnumus,» smaida Aija.
Glaunu biroju nevajag
SIA Linnenn audumu noliktava iekārtota Aijas un Kaspara daudzdzīvokļu mājas pagrabā, birojs ir virtuāls, veikals - internetā, pie klientiem Trasūni brauc paši un nodarbina vien 3-4 šuvējus Ogres rajonā (gultas veļa un aizkari gan tiek šūti Polijā un Čehijā, kur lētāk). Šāds darbības modelis izveidojies pakāpeniski. Bizness sākās ar paziņas aizdotiem Ls 2000, līzingā paņemtu portatīvo datoru, 12-14 stundu darbadienu un taustīšanos - intensīvu klauvēšanu pie potenciālo klientu durvīm un braucieniem uz tekstila izstādēm ārzemēs, lai dibinātu kontaktus ar sadarbības partneriem. Veiksme nāca strauji, un aizņēmumu varēja atdot jau pēc pusotra mēneša. Linnenn sāka algot darbiniekus, īrēt lielu biroju Rīgā ar glaunu show room, taču drīz saprata, ka klienti uz turieni nebrauc. Trasūni atteicās no biroja, arī no sortimenta, kas šķita lieks (restorānu traukiem un iekārtām), krāmēja audumu paraugus koferos un sāka braukt pie klientiem paši. «Klientus var dabūt, tikai intensīvi strādājot - rādot to reālo lietu. Labākā reklāma ir no cilvēka cilvēkam,» saka Kaspars un stāsta par vizināšanos pa gadatirgiem un pilsētu svētkiem. Tur Trasūni arī redz apliecinājumu savai nostājai - krīze ir tikai vārds. «Mazliet jāsavelk josta, bet mūsu pluss ir elastīgums, varam pielāgoties jebkurai situācijai. Tie, kas kustas, tie atradīs izeju. Tie, kas pīkst un čīkst, pīkstēs visos laikos,» teic Aija. Linnenn gada apgrozījums ir ap 60 000-70 000 latu, bizness, gadu noslēdzot, ir pa nullēm, taču «virs ūdens turamies».
Turas uz kvalitātes
Linnenn par saviem trumpjiem uzskata atrasto nišu, individuālo pieeju un darinājumu kvalitāti. Tāpēc klienti nāk un arī patlaban vēlas tikpat labas lietas tikpat lielos apjomos, tikai lētāk. Saskaņot vēlmes ar cenām gan esot arī visgrūtākais. Aija stāsta, ka, atšķirībā no daudziem citiem šūšanas uzņēmumiem Latvijā, kas spiež uz kvantitāti, ražošana vairumā viņu mazliet biedē, jo tad būs grūti izsekot kvalitātei, turklāt ar individuāliem pasūtījumiem var nopelnīt vairāk. «Latvijā ir daudz šuvēju, bet liela daļa prot šūt ātri, taču ne rūpīgi. Bet man restorānā rokas uzreiz zem galda - vai galdautam nav šķību vīļu,» Aija norāda.
Savienot individuālismu ar vairumu Linnenn īpašnieki tomēr sapņo - plašā veikalā, turpat būtu arī ražotne. «Es zinu, tas kaut kad izdosies, bet patlaban jānogaida,» saka Aija. Veikals Ogrē Linnenn pirms kāda laika jau bija, bet, cilvēku pirktspējai mazinoties, arī Trasūniem apnika tajā nīkt dīkā - laiks jāizmanto lietderīgāk.