Marta beigās prestižajā Maskavas Sociālo un ekonomikas zinātņu augstskolā notika konference Krievijas ceļi - 2015. Starp runātājiem - profesori, zinātņu doktori, kā mēdz teikt, inteliģences zieds. Un, kā arī mēdz teikt, varu parakstīties zem gandrīz visa, ko šie liberāli, rietumnieciski noskaņotie cilvēki pauda. Tomēr, noklausoties debates gandrīz triju stundu garumā, iezīmējas arī šīs mums saprotamākās Krievijas sabiedrības daļas domāšanas īpatnības, ko būtu vērts ņemt vērā, jo tās, iespējams, piemīt arī tiem cittautiešiem Latvijā, kurus mēs uzskatām - pamatoti - par saviem līdzpilsoņiem šī vārda tiešajā nozīmē.
Viens no motīviem, kas caurvija runātāju tēzes, bija šāds: attiecību ar Rietumiem saasinājums Kremlim primāri nepieciešams iekšpolitiski - lai attaisnotu savas neveiksmes, apspiestu citādi domājošos utt. Savukārt Rietumos pret Putina kliķes izdarībām izturoties kā pret pusaudzi ar sliktām manierēm, sīku šantāžistu. Īsi sakot, nekāda reāla ģeopolitiskā saspīlējuma (aukstais karš II) neesot. Var pilnīgi piekrist tēzei par psihozes kurināšanas iekšpolitisko vektoru, savukārt relaksētā attieksme pret to, kā Krievija izskatās kaimiņu acīs, liecina, ka šie gudrie un godājamie cilvēki tomēr neapzinās savas dzimtenes un politiskās vadības rīcības apmērus. Draugi, jūs kļūdāties! Mēs Krieviju uztveram ļoti nopietni, mums nemaz smiekli nenāk! No tā savukārt arī izriet Baltijas, Austrumeiropas kopumā nervozitāte, kas acīmredzot daļai krievu demokrātu liekas pārspīlēta. Draugi, mēs neesam paranoiķi - jūsu valsts tiešām ir sasodīti liela un sasodīti bieži uzvedas kā zilonis trauku veikalā! Šos cilvēkus var saprast - viņiem Eiropa asociējas ar Parīzi, Londonu vai Vīni, un tur tiešām attieksme varētu būt miegaināka. Problēma ir, ka Eiropa nav tikai Brodskis Venēcijā, Gogolis Romā vai mūsdienu franču filozofija. Respektīvi, ir sajūta, ka mūsdienu Krievijas liberāļiem viņu izpratnē par Eiropu - jo viņi jūtas piederīgi Rietumeiropai - pietrūkst nojausmas par to, ka Krievijas un Eiropas attiecības ir kaut kas sarežģītāks par seno strīdu starp Krievijas dažādu nokrāsu «slavofīliem» un «gosudarstveņņikiem» no vienas puses un «zapadņikiem» no otras.
Līdzīgi ar spriešanu konferencē par «Krieviju pēc Putina». Un atkal var saprast šo loģiku - krievzeme ir pārdzīvojusi Ivanu Bargo, Staļinu un ko tik vēl ne, pārdzīvos arī šo murgu. Krievzemes mērogs un dziļums patiesi ļauj šīs zemes inteliģencei domāt lielos laika un tēmu nogriežņos, bet kaimiņiem ļoti no svara ir arī tie mazie. Šķiet, Krievijas demokrātiem viss ir kārtībā ar iekšpolitisko analīzi - problēma ir iejusties citu, ne tik «mūžīgu un dižu» ādā.