Loks noslēdzies ir vēlīns K. Hamsuna darbs, tēmu, noskaņu kopsavilkums. Tā pasaule ir nežēlīga, naturālistiskās krāsās triepta, tomēr arī godīga, jo cilvēki neizliekas par to, kas nav. Tas ir pieskārienu romāns. Norvēģu Oblomova eksistenci autors ietērpis nevis darbībā, bet impresionistiskās sajūtās. Maz skaidri tēlotu notikumu. Nojausmas, mājieni. Varoņu tiešā runa, un turpat blakus - kāds ierauga tēlus no malas, un tie viņam izliekas pavisam savādi. Kāpēc Ābels ir tāds, kāds ir? No kurienes uzrodas, kur pazūd? Atbildi neatradīsiet, vien nojausmas par dabas plūdumam radniecīgu dvēseles krēslu. Tādas stihijām tuvas alkas te pazīstamas katram. Varbūt līdzīgu romānu iespējams uzrakstīt par katru darba varoni.
M. Gruzdovs K. Hamsuna noslēpumainību likvidējis. Dramatizējumā nav pustoņu, toties ir daudz darbības. Tiesa, vienveidīgas. Vienīgais varoņu pašizpausmes veids izrādē ir sekss. Ja īsos vārdos nāktos formulēt, par ko stāsta Ābels un Olga, tas būtu viegli. Visas sievietes ir... maitas, lai lietotu daudzmaz cenzētu iecerētā apzīmējuma sinonīmu. Nav nejauši, ka režisors mainījis darba nosaukumu. Izrāde tiešām nerunā par loku, kurā iemesti romāna varoņi, - mazpilsētu, ko apjož jūra, kalni un miers. Dzīvi, no kuras iespējams izrauties, tikai atgriežoties tās sākumā. Izrāde, kas risinās efektīgajā Mārtiņa Vilkārša scenogrāfijā (skaists efekts!), stāsta par sievieti un vīrieti. Viņam iedalīta upura loma.
Skrastiņa Ābelu iznīcina sievietes. Visām pret viņu būtu pienākums - viņš taču zina, ko viņas jūt. Visas nodod. Varbūt daļa vainas konsekventajā izrādes vēstījumā jāuzņemas arī aktrisēm, jo, piemēram, Ieva Pļavniece savu Olgu atstājusi pat bez psiholoģijas kruķa, izlīdzoties ar izteiksmīgu deklamāciju un pozām. Tomēr režisors izrēķinājies arī ar Rēzijas Kalniņas un Initas Dzelmes varonēm. Aktrise ar nedabisku forsēšanu grūž no sevis laukā Līliju inkriminējošos tekstus, kuru neatbilsmi varones būtībai acīmredzami jūt. R. Kalniņai Lollu izdodas nepazemot, šķiet, tikai pieredzes un aktiermeistarības dēļ - viņa spēj saglabāt iekšējo loģiku un pašcieņu. Lomu ar loģiku izdevies apaudzēt arī Valdim Liepiņam (Stūrmanis), epizodēs labs ir Kārlis Freimanis (Klemenss).
Citiem tā neveicas, kaut acīmredzami visi pret materiālu izturējušies ar cieņu. Bet kāda jēga, ja Ginta Andžāna Alekss, šķiet, vajadzīgs tikai tāpēc, ka citādi jāzaudē pāris repliku? Režisors pacenties, lai aktieriem nāktos pārspēlēt arī acīmredzamus režijas štampus, no kuriem kliedzošākais ir Aminatas Diarras iemiesotā mirusī Andžela, nāve un laime vienā. Pat A. Skrastiņam (Ābels) un Jurim Bartkevičam (Vecais) neizdodas attaisnot konceptu par sievietēm, kas nez ko grib (iedomājieties - ēst!), un askēzi kā vienīgo ceļu uz garīgumu. Jo vairāk Gruzdovs cenšas padarīt Ābelu līdzīgu moceklim, jo nesimpātiskāk. Režisors nav ievērojis, ka viņa Ābels vainīgs līdzcilvēku nelaimēs daudz tiešāk nekā Hamsuna darbā. Ticu izrādei un Gruzdova godīgumam. Bet atsevišķi. Ja pretējos uzskatus mēģina iespiest vienā, sanāk liekulīgi. Hamsuns nosoda visus, tādēļ nenosoda nevienu. Arī pļauka var būt glāsts, un Loks noslēdzas tāda ir. Gruzdovam iznācis gāzt ar dūri. Nav tikai saprotams, vai īstajā virzienā.