Tas notika pirms 80 gadiem, tomēr arī tagad, kāpjot augšup pa 126 Brīvības pieminekļa pakāpieniem, kas ved līdz pat Brīvības tēla kājām, domāju par to dienu. Šī svētku sajūta cilvēkos ir vēl tagad. Arī pa restoto lodziņu pašā augšā redzu, ka garāmgājēji apstājas un brītiņu padomā.
Lejā Dienu sagaida Rīgas pieminekļu aģentūras direktors Guntis Gailītis. Viņš ir arī tas, kas mums atvēris smagās durvis pieminekļa aizmugurē. Pa tām staigā vienīgi cilvēki, kas Brīvības pieminekli apčubina ikdienā, taču īpašās reizēs šāda iespēja ir arī citiem. Telpa ir vēsa, bet skaista. Tās vidū uz paaugstinājuma novietota Goda grāmata. Pirmais ieraksts veikts pirms četriem gadiem, parakstoties Rīgas pilsētas vadībai. Verot lapas, jautāju, vai savu parakstu atstājuši arī Latvijas prezidenti. Andris Bērziņš ierakstu veicis 2013. gada jūlijā Dziesmusvētku laikā, taču citu nav. Neatejot G. Gailītis zvana un sarunā, ka 18. novembrī parakstīsies Vaira Vīķe-Freiberga. Arī Raimonds Vējonis to izdarīšot drīz.
Grūti iedomāties, ka vēl pirms četriem gadiem te bijusi slotu glabātava, taču radusies ideja svinīgās ziedu nolikšanas padarīt īpašākas. Tagad viesi var ienākt un atstāt savu vēlējumu. Veroties apkārt, pamanu arī uz trepju margām sakārtas vainagu lentes. Aģentūras direktors skaidro - bijis žēl tās mest ārā un kopš 2006. gada sakrāta ievērojama kolekcija. Tās atstājuši pat karaļi un imperatori.
Ik dienu apčubina
Kamēr aplūkojam pieminekļa iekštelpu, apkārt rosās Regīnas kundze - viņa ir viena no tiem, kas ikdienā rūpējas par pieminekli. Klāt ir gandrīz katru dienu un, kā slavē G. Gailītis, laukumā dzenās pat pāris koku lapu. Sieviete ir kautrīga un labāk strādā nekā runā, bet par savu darbu viņa saka: «Man tā ir goda lieta.» Arī no malas jūtams, ka viņai piemineklis ir dārgs un savu darbu vēlas izdarīt pēc iespējas labāk. Viņa pieminekli un tā apkārtni kopj kopš 2008. gada. Toreiz, kad uz šejieni nosūtīta no Brāļu kapiem, sieviete bijusi pārsteigta, bet pateicīga par uzticību. Viņa uzskata, ka piemineklis ir jāsargā. Vairākkārt lūdz mums, lai pasakām, ka sveces plastmasas trauciņos likt nevajag, jo tās bojā pieminekļa pamatni, un, kādā brīdī pat nepabeidzot iesākto teikumu, steidz aizrādīt jauniešiem, kuri apsēdušies uz trepēm. Ir lietas, ko te darīt nedrīkst. Ar ikdienas apčubināšanu gan nepietiek. Kā skaidro G. Gailītis, kārtīga pieminekļa apkope būtu jāveic vismaz reizi 10 gados. Lai gan šādai tīrīšanai vajadzēja jau būt, tā plānota tikai 2016. vai 2017. gadā, jo nepieciešami vismaz 150 000 eiro. Izmaksas arī nav no zila gaisa paņemtas - piemineklim izstrādāta speciāla aprūpes programma.
Iesauku nevajag
Regīna stāsta, ka priecājas par tiem, kas par Brīvības pieminekli runā korekti. Pāris dienu iepriekš bijusi grupa no Krievijas un prieks bijis klausīties, taču reiz kāda bērnudārza audzinātāja mazajiem ķipariem stāstījusi tikai par Mildu. Taču tā nedrīkst, uzskata Regīna. Tā esot zākāšana, jo Brīvības tēlu par Mildu nesauc.
Tēlnieks Jānis Strupulis Dienai stāsta, ka vārds Milda tautās iegājies no pieclatnieka, lai gan uz monētas redzamās sievietes prototips ir korektore Zelma Brauere. Turklāt monēta apgrozībā laista, vēl pirms celts Brīvības piemineklis. Nav arī skaidrs, kā pieclatnieka tautumeita tikusi pie vārda Milda, taču skaidrs ir tas, ka ir Brīvības piemineklis un Brīvības tēls. «Ne Milda, ne Zane, ne Anna, bet Brīvības tēls,» sarunai pievienojas Rīgas pieminekļu aģentūras Sabiedrisko pieminekļu nodaļas vadītāja Mārīte Šenberga. Pēc viņas domām, Brīvības tēls iesauku nav pelnījis. Tas ir cieņas un godbijības jautājums.
Tikai īpašās reizēs
Cieņa ir aspekts, par ko ik dienu sanāk runāt arī G. Gailītim. Arī Dienai ienākot telpā, viņš steidz citēt uz sienas rakstītā Leonīda Breikša dzejoļa fragmentu: «Cepuri šai vietā noņem... Kādu brīdi stāvi kluss. Klausies sirdī... Klausies Dievā... Vēro dzīvos akmeņus.» Tas nozīmē, ka šeit nevajag klaigāt, trokšņot, bet nākt un padomāt. Kā atzīmē J. Strupulis, tāda saturiskā un emocionālā pārbagātība, kāda koncentrēta Brīvības pieminekļa skulptūrās, citur starpkaru periodā sastopama nav.
Kādā brīdī G. Gailītis rāda pieminekļa atslēgu. Piesien sarkanbaltsarkano lentīti un nosaka - ja ir īpašs brīdis, pieminekļa durvis atver arī citiem. Ekskursijas te nerīko, taču, ja uzraksta iesniegumu, viesoties var lielā jubilejā, izlaidumā vai, piemēram, kāzu gadadienā. Un nevarētu teikt, ka smagās durvis veras vaļā reti, īpaši tagad, svētku laikā.
Vēl pirms dodamies prom, G. Gailītis, novēlot priecīgus svētkus, piebilst - gandrīz katrā ģimenē mājās vajadzētu būt lielākai vai mazākai ziedojumu zīmei. Viņš rosina šos pagātnes aspektus celt gaismā.