Mana saimniece Ellas kundze bija smalka ebrejiete, kas Dārzu lokā ap Majakovska laukumu, šķiet, pazina visus «pamatiedzīvotājus». Viņai, teiksim tā, bija savas rakstura īpatnības, kas ir pilnīgi saprotami, ja iedomājas, kas notiek ar cilvēkiem, kuriem vistuvākos (vīru un dēlu) Staļina «tīrīšanu» laikos ietupina un nošauj.
Taču Ellas kundze bija fantastiska kulināre, un viņas specializācija bija sīpolu ēdieni. Jeb ēdieni no sīpoliem. Liekas - nu, jēziņ, ko var izgatavot no tik prasta frukta kā sīpols?! Piemēram, karamelizētu pieēdienu, vārdā sīpolu marmelāde, kuru Francijā sauc par konfī (no vārda confiture).
Franči lepojas ar saviem konfī, kurus lieto gan pie sieriem, gan pīles cepeša, gan pie maigās zosu vai citu lidojošu sīkdzīvnieku aknu pastētēm. Slavenākā tik un tā ir fua-grā (Pￃﾢtￃﾩ no, saprotams, foie-gras) - zosu aknu pastēte, bet tas ir nežēlīgs stāsts. Franči cenšas neplātīties, ka abus «nacionālos dārgumus» - konfī un fua-grā Francijā viduslaikos «ievazājuši» ebreji sefardi, kas tur centās paslēpties no Spānijas inkvizīcijas. Inkvizitori tā visbiežāk arī noķēra sefardus - pēc ožas: kur smako pēc sīpoliem, tur meklējami sefardi.
Sīpolu marmelādes apdullinošais efekts slēpjas veidā, kā no gauži parastām sastāvdaļām top kas brīnumains. Kompozīcijā ar pastēti konfī, kur putna aknas/gaļas kūstošais maigums saplūst ar sīpolu marmelādes pikanti saldo asumu, vispār ir kas neatvairāms - kas šo vienreiz būs baudījis, gribēs vēl un vēl - tieši kā labu seksu vai labu grāmatu. Joks.
Par marmelādi. Vajag tīro - neko. 1 kg sīpolu (labāk sarkano). Pusglāzi medus, pusglāzi brūnā cukura. Tikpat - vīna etiķa (drīkst aizstāt ar citronu sulu), šņaucienu sāls, drusku garšvielu - timiāns, pāris lauru lapu, muskats, apelsīnu miziņas.
Uz lēnas, mazas uguntiņas lieciet dziļu pannu, tajā - šļaukt! - pusglāzi olīveļļas un timiānu, lai sildās. Pēc minūtēm divām - visus sagrieztos sīpolu ripuļus pannā iekšā. Uzreiz jāmaisa, lai uz pannas esošais nesāk čurkstēt un necepas, bet sildās. Ja pārcepsies vai, nedod Dievs, piedegs - varat meklēt miskasti.
Kad sīpoli top mīksti, šaujam klāt etiķi, medu, cukuru, sāli, piparus, rīvētu muskatriekstu, pulverī saberztu apelsīna ādu. Tagad drīkst uzlikt pannai vāku un doties stundu... palasīt. Tikai dažas reizes «putru» nāksies apmaisīt. Pēc stundas jūs gaidīs biezs, aromātisks, zeltaini mirdzošs, saldi ass «izstrādājums», kuru varat izliet uz lēzena šķīvīša. Tas ātri sastings, un, re, konfī gatavs.
Ellas kundze iemācīja arī, kā bez sāpēm un raudāšanas tikt galā ar to «briesmīgo kilogramu» izejmateriāla: nenomizotus sīpolus vajagot salikt katliņā, apliet ar verdošu ūdeni un 5 minūtītes uz smalkas liesmiņas pavārīt. Varēsiet tīrīt un sagriezt ne tikai kilogramu cibuļu. Un bez asarām par ebreju sūro likteni viduslaikos.