Debatēs par izglītības sistēmu iezīmējas divas nevēlamas tendences: tās ir ļoti personalizētas (publiskas vārdu kaujas starp faktiski dažiem cilvēkiem) vai arī ir tik nozares profesionāļiem vien saprotamas, ka pat ieinteresētā publikas daļa vairs īsti nesaprot, vai strīds ir par kokiem vai mežu.
Uz šāda fona nav jābrīnās, ka teju maz apspriests paša ministra publisks atzinums, ka līdzšinējais modelis «nauda seko skolēnam» izrādījies nepilnīgs. Šī replika nav «vieta» modeļa priekšrocību un trūkumu analīzei, tomēr pati ziņa ir ļoti svarīga, jo runa ir par vienu no sistēmas centrālajām asīm. Līdz ar to šonedēļ labticīgi tviterī tika formulēts jautājums: ja šis modelis neder, kas notiks tālāk? Diskusijā iesaistījās gan nozares arodbiedrība, gan ministrijas pārstāvji un valdības locekļi, kā arī, šķiet, paši pedagogi un vecāki. Secinājums: mums ir divas ziņas.
Sliktā ziņa ir tā, ka skaidrības nav. Ministrija pasūtīšot pētījumu par iespējām modeļa izmaiņām - cerot, ka būšot gatavs līdz nākamajai vasarai. Pretēji tam ministrs reģionālās vizītes laikā Preiļos esot vēlreiz atzinis modeļa nepilnības, bet neslēpis arī to, ka viņa laikā izmaiņu nebūšot. Arodbiedrība grib jaunu «memorandu», daži valdības locekļi apšauba izmaiņu nepieciešamību. Nebūdams kompetents šos viedokļus vērtēt, varu vien secināt, ka nozare vismaz vēl divus gadus kulsies kā pa celmiem.
Labā ziņa ir tā, ka viedokļu apmaiņa uzrādīja to, ka, pateicoties uzņēmīgiem cilvēkiem, bez skaļas bungu rībināšanas veidojas privātās iniciatīvas ekosistēma, kurā ietilpst ne tikai sabiedrībai labāk zināmie privātie bērnudārzi, bet arī tālākas izglītības struktūras (Brīvā skola Ikšķilē, Dzīvā skola Tukumā, Jaunā skola Cēsīs utt.). Varbūt nozares profesionāļi uz tām raugās piesardzīgi un skeptiski, tomēr pats princips, ka vecāki vairs nepaļaujas uz amatpersonu spēju un gribēšanu konkrētajā nozarē, ir apsveicams.