Pēc šīm intensīvajām «studijām» un neierastās formas «eksāmena» sekos darbs - viņa pirmais uzdevums būs rast risinājumu Francijas un Itālijas budžeta problēmām, lai valdību finanšu rādītāji atbilstu ES prasībām. Būs arī jāatrod kopīga valoda ar francūzi Pjēru Moskovisi, kuram iedalīts ekonomikas, finanšu, nodokļu un muitas politikas komisāra portfelis. Sastrādāšanās varētu nevesties raiti divu iemeslu dēļ: pirmkārt, Francija varētu būt aizvainota, ka tās kandidātam būs jāstrādā tāda EK viceprezidenta pakļautībā, kurš nāk no jaunas un maz ietekmīgas dalībvalsts - Latvijas. Otrkārt, parlamentā P. Moskovisi ir V. Dombrovska politiskais opozicionārs, un no Francijas skatpunkta ainu vēl drūmāku dara fakts, ka V. Dombrovskis ir taupības reformu piekritējs. Paša ekspremjera atbilde uz līdzīgiem pieņēmumiem ir viena: «Jāstrādā kopā!» Šādu taktiku viņš plāno izmantot arī, lai tiktu galā ar izaicinājumiem otrajā sev uzticētajā lauciņā - sociālajā dialogā: «Te ir plašs loks, kas attiecas uz darba attiecību jautājumiem: darbaspēka nodokļu politiku, minimālo atalgojumu, algām privātajā un sabiedriskajā sektorā. Sociālais dialogs šaurā izpratnē ir starp darba devējiem un ņēmējiem, bet trīspusējā izpratnē - starp darba devējiem, ņēmējiem un valdību.»
Runāt, nevis dedzināt
V. Dombrovskis uzskata, ka pieredzes trūkums sarunās ar lielām, spēcīgām arodbiedrībām, kādas ir daudzviet Eiropā, neesot šķērslis, lai virzītu «lielās lietas»: «Gatavojoties uzklausīšanai, tikos ar Eiropas līmeņa sociālajiem partneriem. Dažādās valstīs sociālā dialoga tradīcijas ir atšķirīgas, tomēr problēmas risināt pie sarunu galda ir produktīvāk nekā dedzināt automašīnas!»
Gatavošanās laikā V. Dombrovskis paspējis apstaigāt arī EP Nodarbinātības un sociālo lietu, kā arī Ekonomikas un monetāro lietu komitejas vadītāju kabinetus un ticies ar komiteju koordinatoriem no dažādām politiskajām grupām. Pēc viņa sacītā, tā esot neatņemama sastāvdaļa, lai kvalitatīvi sagatavotos komisāru kandidātu vērtēšanas publiskajam pasākumam: «Prezentēju savu redzējumu un centos saprast jautājumus, virzienus, ko komitejas konkrētajā jomā vēlētos redzēt. Nācās sabalansēt prasības, kas bieži vien ir savstarpēji izslēdzošas.»
Tā kā jaunievēlētais EK prezidents - bijušais ilggadējais Luksemburgas premjers - Žans Klods Junkers komisāru portfeļu kandidātus nosauca septembra vidū, V. Dombrovskim, tāpat kā pārējiem, bija vien divas nedēļas laika, lai minētajam pārbaudījumam sagatavotos. Viņš saka, ka tajā piedalījušies daudzi cilvēki: «Saturiskā gatavošanās notika sadarbībā ar EK atbildīgajiem dienestiem, manā gadījumā iesaistoties arī Ģenerālsekretariātam.» Paralēli noticis darbs EP, tostarp arī minētās tikšanās. Procesu atvieglojušas fona zināšanas, kas gūtas valdības vadīšanas laikā: «Tomēr ir daudz specifisku lietu. Viens ir jautājumus risināt no dalībvalsts viedokļa, kur skaidra procedūra, konkrētās valsts problemātika, bet cita lieta - šos jautājumus uzlūkot no EK puses, saprast, kā uz visām šīm problēmām skatās no dažādām politiskajām grupām.»
Neiztiek bez tirgošanās
Par savas zvaigžņu stundas saturisko pusi V. Dombrovskis saņēma daudz komplimentu. Īpaši naski sava kolēģa veikumu uzteica parlamentārieši no viņa pārstāvētās Vienotības, kā arī citu valstu deputāti, kuri ar V. Dombrovski strādā Eiropas Tautas partijas (ETP) grupā. EP deputāts Roberts Zīle (NA) gan izteica frāzi, ka V. Dombrovska uzstāšanās bijusi garlaicīga, un piemetināja: «Kā vienmēr.»
Dažu EK komisāru kandidātu noklausīšanās noritēja skaļos toņos. Visemocionālākā izvērtās Spānijas kandidāta Migela Ariasa Kanjetes «darba intervija». Viņš nominēts klimata politikas un enerģētikas komisāra portfelim, taču atklājies, ka tikai pēc izvirzīšanas viņš pārdevis savas akcijas divos naftas loģistikas uzņēmumos. M. A. Kanjetem tiek pārmests iespējamais interešu konflikts, un pret viņu pēdējās dienās organizēta ievērojama nomelnošanas kampaņa, kurā iesaistījušās arī vides aizstāvju organizācijas. Līdz pēdējam brīdim nebija skaidrības arī par to, vai tiks apstiprināts Pjērs Moskovisi. Abi kungi nokļuva politiskās tirgošanās centrā, un radās spekulācijas, ka gadījumā, ja EP sociāldemokrāti noraidīs ETP biedru M. A. Kanjeti, Tautas partijas deputāti varētu izgāzt sociāldemokrātu P. Moskovisi.
Savukārt «objektīvas šaubas» deputātiem radās pēc Slovēnijas kandidātes Alenkas Bratušekas uzklausīšanas, kura pretendē uz EK viceprezidentes amatu enerģētikas savienības jomā. Krišjānis Kariņš (Vienotība), kurš ir ETP koordinators Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejā, norāda, ka viņam šī kandidāte šķitusi vāja: «Mūs Latvijā interesē tāda enerģētikas savienība, kas varētu runāt vienā balsī ar GazProm. Mūs interesē viens pārliecinošs kandidāts, smagsvars. Personīgi man neradās pārliecība, ka šī kandidāte būtu šis smagsvars, piemēram, sarunās ar Putinu.» Trešdienas, 8. oktobra, rītā izskanēja informācija, ka A. Bratušeka savu kandidatūru atsaukusi, taču vēlāk tā tomēr nav izrādījusies taisnība.
K. Kariņš piebilst - katra komisāra apstiprināšana beigās esot politisks lēmums: «90 procentus nosaka kandidāta spējas un vēlme sastrādāties ar parlamentu, bet atlikušie desmit ir politiskās grupas lēmums.»