Sezonas jauniestudējumu skates žūrijas pirmā posma ekspertu komisijas sastāvā strādā: mākslas zinātniece Ingrīda Burāne, teātra zinātniece Anda Burtniece, televīzijas režisore Daine Dumpe, teātra zinātniece Inga Fridrihsone, teātra kritiķe Mārīte Gulbe, teātra kritiķe Ilze Kļaviņa, mūzikas žurnālists Edgars Raginskis, baleta māksliniece Sarma Rozenberga, Latvijas Kultūras akadēmijas rektors profesors Jānis Siliņš. Eksperti noskatījās 84 izrādes. Viņu iesākto darbu turpināja otrās kārtas žūrija: LKA profesore teātra kritiķe Valda Čakare, televīzijas režisore, teātra kritiķe Linda Ģībiete, kinorežisors LKA profesors Pēteris Krilovs, teātra kritiķe Henrieta Verhoustinska, dramaturgs Ēriks Vilsons.
Diena režisoriem vaicāja viņu spilgtākos iespaidus
Ilze Olingere
Mani ļoti pārsteidza un uzrunāja Ziedonis un Kaspars Znotiņš. Man tā ir viena no mīļākajām Alvja Hermaņa izrādēm, kas redzētas daudzu gadu garumā. Kaspara Znotiņa aktierdarbs ir uz tās robežas, kad acīmredzamais un neticamais, neiespējamais ir uz skatuves un man kā skatītājai nojūk robežas starp to cilvēku, kuru redzu ikdienā, to prototipu, ko viņš spēlē, un to, kā veidojas skatuviskā tēlainība, kvintesence. Grandiozs darbs. Otrs - Kirila Serebreņņikova meistardarbs Mirušās dvēseles - mākslinieciski pilnasinīgs, stilistiski un žanriski tīrs darbs, ar netipisku salikumu. Ar dziesmām, dramatizējumu, scenogrāfiju, kostīmiem un vīriešiem sieviešu lomās. Bezgala asprātīga, ironiska un arī dziļa izrāde. Pirmajā brīdī tas šķiet kaut kas Daniilam Harmsam līdzīgs, poētiskajā vēstījumā tikpat spilgts un stiprs. Tik ļoti talantīgs ir komponists, kurš spējīgs izvilkt šīs sentences un ielikt dziesmās. Abas ir komandas izrādes, viennozīmīgi redzams ansambļa darbs, kur katrs aktieris zina, kāpēc un ko viņš dara. Sezona bija tik bagāta ar mākslas darbiem, ka vienu ir sarežģīti un grūti izcelt.
Gatis Šmits
Man ir sarežģīti runāt par kopainu, jo uz teātri šajā sezonā esmu gājis «netīšām», nav bijis laika. Ziedonis un Visums ir tiešām labs. Tas parāda raudzi, līdz kurai JRT un tā aktieri tikuši. Šī izrāde noslēdz ilgāka laikposma meklējumus kā unikāls, raksturīgs un ļoti kvalitatīvs veikums. Daudzas Hermaņa izrādes pēdējos gados taisītas ar līdzīgu metodi, dažas likās arī neobligātas. Bet šī izrāde «atraujas no zemes» un par kaut ko kļūst, tā ir divas galvastiesas pārāka par Zilākalna Martu un noliek Kasparu Znotiņu citā pakāpē. Ziedonis apliecina JRT stāvokli un ko viņi var izdarīt. Tas IR sasniegums. Mirušās dvēseles Nacionālajā teātrī likās mākslīgs veidojums, kurā nebija jūtama aktieru pašcieņa. Bet nevar noliegt, ka Serebreņņikovs ir labs režisors, un izrādē ir labi aktierdarbi.
Indra Roga
Prātu spēcīgi uzrunāja Mirušās dvēseles, bet Ivars Puga - sirdi. Par izrādi diskutēja, jo tā uzrunā ar negaidītām lietām. Man tajā patika brīvā studentu teātra sajūta. Droši vien tas ir Gogoļa dēļ, jo materiāls ir ļoti labs: kā viņi visi spēlēja! Piemēram, Mārtiņš Brūveris un Juris Lisners. Kāda bija izrādes dinamika! Daudzas lietas risinājās tā, ka pat vispār nevari redzēt, kā tas notika. Man patika, ka beigās visu «saslēdza kopā» scenogrāfiskā doma, tai bija sava attīstība. Emocionālākā vieta gluži telpiski bija brīdis, kad parādījās trīs «kastītes» - tas atgādināja, ka visa pasaule beigās izrādās zārciņš, kurā rosāmies. Tas, ka izrāde nepatīk visiem, tieši ir labi.