Barona iela šobrīd jau ir hrestomātiska, ņemot vērā, ka, manuprāt, katrs otrais rīdzinieks tādā vai citādā mērā ar šīs ielas pārbūvi ir saskāries vai vismaz izteicis viedokli. Es negribu īpaši taisnoties, bet jāsaka, ka mērķis bija ļoti cēls un, manuprāt, pareizs - radīt iespēju pa Barona ielu pārvietoties dažādiem transportlīdzekļiem, tajā skaitā velo un auto. Kārtīgs remonts bija nepieciešams arī tāpēc, ka visu laiku tika tērēti līdzekļi dažādās vietās iebrukuša bruģa labošanai.
Kāpēc pašvaldība tā iekrita, nolīgstot brāķdarus?
Pašvaldībai ir pienākums organizēt iepirkuma konkursus un attiecīgi parakstīt līgumus ar tām kompānijām, kuras piedāvā lētāko cenu. Plāns bija Barona ielu pārbūvēt divu gadu laikā - vienu gadu pārtaisot brauktuvi, otru - visas ietves. Ne Ameriks, ne Ušakovs pats bruģi neliek. Līdz ar to mūsu prasības pret konkrētiem darba izpildītājiem ir tādas pašas kā visiem rīdziniekiem - rezultātam jābūt tādam, kas apmierinātu kā pasūtītāju, tā arī tos, kas lieto to ceļu. Kā to paveic - uzreiz kvalitatīvi vai vairākkārt par savu naudu pārtaisot nekvalitatīvi paveikto -, tas jau ir paša būvnieka ziņā. Paveiktajam būs trīs gadu garantija, skaitot no brīža, kad objekts tiek pieņemts ekspluatācijā.
Bet par katru aplamību tiek izsmieta pašvaldība, nevis konkrētais brāķdaris. Nevarat vienreiz tā strikti pieprasīt, lai strādā kvalitatīvi?
Būtu jau ļoti labi, ja pasūtītājs varētu darba ņēmējam ikdienas režīmā norādīt, kas un kā jādara. Bet līgumus slēdz par konkrētu darbu izpildi, ir paredzēts, ka tie jāpabeidz konkrētā termiņā, un tad arī, pieņemot darbus, jānovērtē, vai viss pabeigts kvalitatīvi un kas jāpārtaisa. Bet cilvēku nepacietība saprotama, ar to saskaramies, arī atjaunojot brauktuves iekšpagalmos. Mēs tam katru gadu tērējam vairāk nekā četrus miljonus eiro apmēram simts adresēs. Un tad visi, kas dzīvo attiecīgajos pagalmos, no mājas logiem nepārtraukti uzrauga, kas tiek darīts, nepārtraukti saņemam zvanus, ka kāds ar kāju kaut ko ne tā spiež vai kāds pārāk bieži atpūšas. Kad mēs pirms pieciem gadiem sākām iekšpagalmu remontus, visi bija samierinājušies, ka iekšpagalmi ir tādi, kādi tie ir, un nekādu izmaiņu šajā dzīvē nebūs. Kad šodien izremontēti apmēram sešdesmit procenti iekšpagalmu un četrdesmit procenti nav, mēs dabūjam pa galvu pēc pilnas programmas - kāpēc līdz šim neesam veikuši remontdarbus tādās un tādās, un vēl tādās adresēs un ka tam jānotiek nekavējoties. Es pieņemu kritiku, skaidrs, ka neesam ideāli, balti un pūkaini, bet mēs darām.
Savukārt pēc Barona ielas piemēra ļoti labi varam redzēt, cik grūti mūsu mazajā Latvijā, tajā skaitā Rīgā, ir dabūt attiecīgas kvalifikācijas strādniekus, pēc kuriem darbs nebūtu jāpārtaisa. No tā cieš pat tās firmas, kas saņēmušas balvas un godarakstus kā labākās, - Binders un Ceļu pārvalde noteikti nav nekādi kaktu kantori, tām ir pietiekami daudz resursu, lai rūpētos par savu reputāciju. Līdz ar to, es ceru, ka beigu beigās mēs iegūsim labu rezultātu.
Vai mēs varam būt droši, ka tādas situācijas nebūs arī nākamajos objektos?
Atbildu - nē. Būvuzraugi seko līdzi šim procesam, bet lielāko atbildību uzņemas firmas, kas uzvar konkursos.
Ne tikai Barona iela, bet arī citas šogad tā pārraktas, ka ne izbraukt, ne kājām iziet. Cik ilgi tas tā turpināsies?
Šogad mums ir Brīvības ielas un Lāčplēša ielas asfalta nomaiņa, nākamgad - maģistrālās Valdemāra ielas savešana kārtībā, tāpat Elizabetes iela. Top projekts Čaka/Marijas ielai, par to gan strīdamies, jo ir dažādi viedokļi, kā būtu pareizi no riteņbraucēju viedokļa, kādam jābūt ietves platumam utt. Pēc Salu tilta rindas kārtībā ir Vanšu tilts, kā arī tādas ielas, kuras ir katastrofālā stāvoklī, bet kuras nav uzskatāmas par tranzīta ielām. Un plus vēl arī mazo grantēto ielu asfaltēšana - tādas ir apmēram simts, rindas kārtībā pa divām trim mēģinām savest kārtībā. Kopumā Rīgā ir nepilni seši tūkstoši kilometri ielu. Tas nav maz.
Cik lielā mērā tam piesaistāt Eiropas naudu?
Tas ir pirmais uzdevums, plānojot lielo objektu būves vai modernizācijas. Tuvāko četru gadu laikā iecerēts pabeigt Austrumu maģistrāli, kas sevī ietver divarpus kilometru posma izbūvi starp Vietalvas ielu un Ieriķu ielu. Zeme tam jau atpirkta, ir arī Eiropas līdzfinansējums. Tālāk - viadukts no Viestura prospekta uz Tvaika ielu un attiecīgi Tvaika ielas rekonstrukcija divās joslās. Nākamā gada aprīlī paredzam sākt šo būvniecību. Rīgas osta pārskatīs savu Eiropas fondu līdzekļu sadalījumu, lai izbūvētu jaunu tiltu uz Kundziņsalu, un tas viss kopumā kardināli mainīs visu satiksmes sistēmu Rīgā, jo smagais transports būs novirzīts apkārt pilsētas centram, atvieglojot gan kājāmgājēju, gan vieglo, gan velo un visa cita transporta kustību.
Otrs objekts, kam ir gatavs tehniskais projekts ar Eiropas līdzfinansējumu, ir Brīvības ielas dubliera izbūve. Tie ir deviņu kilometri no Juglas ievada līdz Austrumu maģistrālei pie VEF Kultūras pils.
Ja vēl runājam par Eiropas projektiem, tad atsevišķa sadaļa ir veselīgākā no transportlīdzekļiem - un, manuprāt, visperspektīvākā Rīgai - tramvaja satiksmes izbūve Skanstes ielā.
Cik racionāli ir tieši tur? Vai drīzāk nevajadzēja uz Purvciemu vai kādu citu no esošajiem mikrorajoniem?
No pilsētas attīstības viedokļa Skanstes ielas rajons, kur ir vairākas skolas, daudz dzīvojamo māju, bet pagaidām salīdzinoši mazattīstīts sabiedriskais transports, ir ļoti perspektīvs. Purvciemā, Pļavniekos jau vēsturiski attīstījusies gan trolejbusu, gan autobusu satiksme.
Nosaucāt tramvaju par veselīgāko no transporta līdzekļiem. Vai tāds nav velosipēds?
Velosatiksme izraisa visvairāk diskusiju, jo tai ir ļoti daudz arī pretinieku. Cīņa notiek starp auto un velobraucējiem, tāpat arī kājāmgājējiem ir pamats niknoties uz velosipēdistiem.
Jo nepilnīga infrastruktūra...
Viens ir veloceliņu infrastruktūra, kas īstenībā ikdienas pārvietošanos nenodrošina, - veloceliņš ir labs, bet tam ir konkrēts maršruts. Vienalga, tas ir vēsturiskais veloceliņš uz Jūrmalu vai tas, kas iet uz Mežaparku, vai jaunais - uz Ķengaragu pa Daugavas promenādi, vai nākotnē plānotais no Imantas uz Bolderāju.
Pēdējais gan šķiet vismazāk aktuāls, drīzāk derētu pa Daugavgrīvas ielu, lai var tikt uz centru.
Cilvēki pa šo veloceliņu varēs braukt uz pludmali. Ikdienas braucējiem svarīgākas velojoslas. Un tad attiecīgi trešais saskaitāmais tajā visā ir velonovietnes pie skolām, sabiedriskajām ēkām.
Velojoslu tīkla izveide centrā tiks turpināta? Ar tām dažām paralēlās ielās ir stipri par maz.
Mērķis ir, lai būtu savienotas velojoslas un veloceliņi tā, lai var šķērsot pilsētu, bet tas nenozīmē, ka tas vienmēr būs īsākais ceļš.
Bet riteņbraucējs brauks pa īsāko.
Tad viņš būs satiksmes dalībnieks Latvijas likumos noteiktā kārtībā. Mēs nevaram nevienam riteņbraucējam ierobežot viņa demokrātiskās tiesības izmantot jebkuru ielu.
Vai domei ir kaut kāda politika attiecībā uz to, kādu gribat redzēt pilsētu? Piemēram, ja ir vēlme samazināt izmešu daudzumu, centrā jāsamazina mašīnu skaits, attiecīgi jāmotivē cilvēkus braukt ar sabiedrisko transportu vai ar velosipēdu.
Mēs sekojam neizbēgamai tendencei - cilvēki grib dzīvot ilgāk un kļūst arvien atbildīgāki par savu dzīvesveidu. Agrāk visi tiecās tikt pie mašīnas, tagad modē ir braukt ar velosipēdu. Mūsu pienākums ir sekot tam līdzi. Vai pietiek tam līdzekļu? Tas ir jautājums, kas ne vienmēr būs atbildams pozitīvi, jo līdzekļu kaut kam vienmēr pietrūkst.
Līdz šim esam likuši lielu uzsvaru uz sabiedrisko transportu. Lai kā mūs kritizētu, varam būt lepni, ka Rīgas sabiedriskais transports pēc savas kvalitātes šodien ir viens no labākajiem Eiropā. Esam aizmirsuši dzeltenos ikarusus. Lai motivētu cilvēkus pārsēsties un uz pilsētas centru braukt ar sabiedrisko transportu, Lucavsalā par pilsētas līdzekļiem būs izbūvēta liela automašīnu stāvvieta.
Mēs, bez šaubām, gribam visu uzreiz. Bet, lai mēs varētu pie mūsu kategoriskuma, pie mūsu prasībām visu ātri savest kārtībā, apjomi būtu jākāpina vēl vismaz piecas reizes. Un tad mēs atkal atgriežamies pie jautājuma: vai ir, kas to var kvalitatīvi izpildīt? Barona ielas piemērs...
Domes opozīcija diezgan daudz kritizējusi dažādas amatpersonas. Vai kaut kas no tā ir vērā ņemams?
Pārzināt pilsētas saimniecību nav viegli. Ja viņi to iepazinuši un viņiem ir savs viedoklis, un ja nepārejam uz vienkāršu lamāšanos, savstarpējo apvainošanu, tad jebkurš konstruktīvs piedāvājums vai risinājums ir apspriežams. Taču opozīcijai reizēm ir vienkāršāk tikai kritizēt, jo viņiem nav jāatbild par to, kā piesaistīs līdzekļus.
Ir kāds viņu priekšlikums, ko esat ņēmuši vērā?
Jā, par apgaismojumu, par parkiem, Arkādijas parku ņēmām vērā. Labiekārtojām Arkādijas parku pie Māras dīķa un Zaļo veloceliņu, kad nu tur ļoti daudzi cilvēki sporto, viņi pievērš uzmanību, ka vakaros nav apgaismojuma. Sarēķinājām, cik tas izmaksā, ieplānosim nākamā gada izdevumos. Kā izdara vienu lietu, nāk nākamā, nākamā…
Runājam par izmaksām, bet kas tiek darīts, lai būtu arī attiecīgi budžeta ieņēmumi? Vairākas reizes dzirdētas dažādas programmas, kā piesaistīt rīdziniekus, motivētu deklarēties. Kā ar to veicas?
Rīdzinieku piesaiste vairāk ir taisnīguma jautājums, nevis papildu ieņēmumu ģenerēšanai. Jo pēc būtības mēs varam runāt, ka Latvijas valsts budžets un Rīgas budžets ir kā vienas žaketes divas kabatas - pārlec no vienas kabatas uz otru, bet naudas no tā vairāk nepaliek. Iedzīvotāju deklarēšanās vairāk saistīta ar to - ja tu ikdienā šeit dzīvo, izmanto infrastruktūru, de facto esi rīdzinieks, tad taisnīgi būtu par tādu kļūt arī de jure.
Ja runājam par papildu ieņēmumu ģenerēšanu, manuprāt, viens no lielākajiem ar pluszīmi vērtējamiem pasākumiem tomēr ir tūrisma programma - vairāk nekā trīs miljonus eiro katru gadu ieguldām tūrisma veicināšanā. Live Rīga reklamē Latvijas galvaspilsētu gan austrumos, gan rietumos, gan Skandināvijā, gan Viduseiropā, un jāsaka, ka jau vairākus gadus no vietas tūristu skaits Rīgā ir apmēram divi miljoni. Tie ir oficiālie skaitļi.
Kas to spēj nomērīt?
To fiksē caur viesnīcām, iebraukušajiem kruīza kuģiem, izsniegtajām vīzām u. tml. Tie nav mūsu cipari - tos dod Tūrisma attīstības valsts aģentūra. Ja ir divi miljoni, var rēķināt, cik nu kurš te iztērē - simt vai trīssimt eiro -, bet jebkurā gadījumā šī programma atnes daudz vairāk atpakaļ gan tīri ieņēmumu veidā, gan darba vietu dažādiem pakalpojumu sniedzējiem radīšanā. Un tas ir viens no pamatiemesliem, kāpēc Rīgā ir piecu procentu bezdarbs - nevienā citā pašvaldībā nav tik zems, turklāt ilglaicīgi.
Varbūt nereģistrējas? Ielās redzami arī bezpajumtnieki...
Ja paskatāmies objektīvi, mums nav daudz ubagu, agrāk noteikti bija vairāk. Ubagot Rīgas ielās ir aizliegts. Bet mums parādās viesubagotāji - tas arī ir īpašs bizness. Bija Rumānijas autobuss, Ungārijas autobuss…
Pat tā?
Jā. Viņi te ir kādu nedēļu, divas un tad dodas uz nākamo vietu.
Kā ar to cīnīties?
Ļoti grūti. Pašvaldības policija, lai noskaidrotu identitāti, viņus aiztur uz kādām četrām, sešām, astoņām stundām. Ilgāk ne, lai netērētu budžeta līdzekļus. Bet ja tā regulāri rada viņiem grūtākus ubagošanas apstākļus, viņi no šejienes ātrāk dodas prom.
Ik pa laikam domes darbu skar korupcijas skandāli. Paši riskus apzināt?
Pie tā cilvēku skaita, kas strādā Rīgas pašvaldībā un dažādās pašvaldības iestādēs - kopumā nodarbināti vairāk nekā divdesmit tūkstoši -, mēs nekad nevarēsim likt roku uz sirds, ka visi cilvēki ir absolūti godīgi. Un uz šādu cilvēku skaitu divi vai trīs gadījumi, manuprāt, ir samērīgs rādītājs. Esam gatavi pilnā apjomā sadarboties ar visām tiesībsargājošajām iestādēm. Mums ir speciāli domē izveidota Drošības kārtības un korupcijas komiteja, ko vada Dainis Turlais, kas regulāri katru nedēļu tiekas ar dažādu institūciju pārstāvjiem, un, ja mums rodas kādas šaubas par kādu, mēs nekādu publisku reklāmu netaisām, paši esam ļoti ieinteresēti, lai mūsu struktūrās strādātu pēc iespējas mazāk negodīgu cilvēku.
Lielo objektu izbūvei un Eiropas naudas piesaistei ļoti svarīga ir sadarbība ar valdību. Kā ar to veicas šobrīd?
Es domāju, ka pēc tam, kad par premjeru kļuva Kučinskis, sadarbība ir ļoti konstruktīva. Nav nekādas ne mīlestības, ne arī kaut kādas blatu būšanas, bet Kučinskis pats ir nācis no pašvaldības vides, ir bijis pašvaldības vadītājs, līdz ar to ir vieglāka saruna. Viņš, manuprāt, pēc Andra Bērziņa ir tikai otrais premjers, kuram ir pašvaldības darba pieredze.
Lielāku problēmu rada tas, ka cilvēki Latvijā baidās pieņemt lēmumus. Te nav runa par ministriem vai Ministru prezidentu, drīzāk ierēdņu līmeni. Reizēm pat Eiropas fondu apguve vienkārši iestrēgst bažās pieņemt lēmumus. Jo politiķi nāk un iet, ierēdņi saka: drošāk ir neko nedarīt. Tas ir vergu princips: labāk Barona ielu bija neaiztikt, un kritika būtu vien par to, ka Barona iela ir tāda, kāda ir. Tātad mēs paši varonīgi radām sev grūtības un paši pārvaram.
Ierēdnis varbūt ņem vērā, ka esat valdībai opozīcijā esošā partijā?
Es esmu strādājis ar dažādu partiju pārstāvjiem Rīgā, bet, skatoties, kā ir pagājuši trīs gadi no jaunā plānošanas perioda, manuprāt, nav veicies ne tiem, kas ir valdības partijās, ne tiem, kas ir opozīcijas partijās. Šobrīd Latvija ir zaudējusi trīs gadus no Eiropas fondu līdzekļu apguves iespējas, mēs joprojām latviskā garā cīnāmies, kā taisnīgāk, drošāk un pareizāk sadalīt, pārdalīt vai, teiksim, vēlreiz visu pārrēķināt. Ja mēs tā turpināsim, tad tūlīt pienāks nākamais gads, un tad Eiropa, ņemot vērā, ka Lielbritānija izstājas, daļu to fondu vienkārši noņems.
Nevaram paredzēt, kas būs pie varas Rīgā vai valstī pēc 2020. gada, kad vairs nebūs tāda Eiropas fondu finansējuma, kā bija līdz šim. Vai Rīga tam būs gatava?
Neticu, ka kopumā Eiropa finansēšanu pārtrauks. Tas radīs tikai lielāku plaisu starp bagāto klubu un starp tiem, kas cenšas tikt pie tā galda vismaz pastāvēt.
Valdība uzsākusi skolotāju algu reformu. Kā tā skars Rīgas pašvaldības darbu?
Tas, ko izglītības ministrs Šadurskis ir piedāvājis un Ministru kabinets akceptējis, nav pedagogu algu reforma. Ne velti laikam viņš ir profesors matemātikā.
Māk ciparus bīdīt, kā vajag?
Viņš ir iztaisījis skaitļu manipulācijas, pārdalot finansējumu daļēji no pašvaldībām, daļēji no valsts. Tā nav reforma, tā ir absolūti ciniska manipulācija ar skaitļiem, vēl jo vairāk, pasakot, ka pašvaldībām citu iespēju, kā to pieņemt un maksāt, nebūs, jo pēc gada ir vēlēšanas. Ciniski! Vēl vairāk - no Rīgas viedokļa saskatām zināmu vēlmi arī politiski pozicionēties, jo pirmo reizi ir iznācis tā, ka, rēķinot skolotāju darba samaksu un attiecīgi skolēnu skaitu uz vienu skolotāju, Rīgā ir piemērots vislielākais koeficients - sešpadsmit ar pusi Rīgas skolām, pārējām lielajām pilsētām sešpadsmit un pārējām pašvaldībām piecpadsmit ar pusi. Tas nozīmē, ka daudzās Rīgas skolās vai nu jāsamazina skolotāju skaits, vai jāsamazina alga. Tas skar gan mūsu slavenās ģimnāzijas, gan arī citas skolas. Tā būtībā ir necieņas izrādīšana Rīgas skolotājiem! Tāpat arī prasība pašvaldībām celt bērnudārzu skolotājiem algas, noklusējot par Ministru kabineta noteikumiem, ka palielinās stundu skaitu no trīsdesmit četrām uz četrdesmit. Līdz ar to pēc būtības tā ir falsifikācija.
Kā rīkosieties?
Mēs, protams, savas saistības pildīsim, un pat vēl lielākā mērā, nekā to noteikusi valdība, taču vienlaikus, visticamāk, iesim arī uz Satversmes tiesu. Jo mēs uzskatām, ka Latvijā visi ir līdztiesīgi, mums nav ne Rīgas rubļa, ne arī Rīgas iedzīvotāju, par ko mums pārmet, Rīgas skolotājs ir tāds pats skolotājs kā Jelgavā, Mārupē un citur; viennozīmīgi uzskatām, ka Rīgas skolotājus nedrīkst diskriminēt kļūdainu valdības vai atsevišķu politiķu sagatavotu lēmumu dēļ.