No Evitas Sniedzes prozas cikla Pasaules radīšana.
Evita, es labi atceros, ka vienā no pirmajām mūsu satikšanās reizēm, jau pēc Kreisā pagrieziena panākumiem Dailē, abi noskaidrojām, ka esam no laukiem. Es joprojām par sevi un tevi šo nevaru atminēt - kāpēc vienam lauku bērnam pēkšņi rodas interese par tik mākslīgu pasauli kā teātris, vēl trakāk - viņš vēlas apgūt teātra kritiķa profesiju. O. K., pilsētas vilinājums - tas būtu skaidrs. Bet tik nepraktiska un «nelietderīga» nodarbe kā kritika? Toreiz tu atzinies, ka atšķirībā no manis nekad neesi sarāvusi saites ar laukiem, ka tev šī lauku ainava un vide ir būtiska, un ar lepnumu smaidot paziņoji, ka proti slaukt govi. Mani tas tā nošarmēja, ka šis pozitīvais iespaids nav zudis teju desmit gadu…
Tas taču pašsaprotami, ja esi audzis laukos. Es protu arī ar āmuru un zāģi darboties, varu izurbt sienā tapām vietu, lai ir pie kā gleznas pakārt. Māku pļaut ar izkapti un kraut siena gubu, un marinēt gurķus. Tāds sīkums.
Jā, tomēr joprojām man prātā ir tā vizuālā pretruna - tik trausla, es pat teiktu, intelektuāli romantiska būtne, un - teātra direktore, kas tagad vada simt astoņu cilvēku darba kolektīvu. Kā tu trenē savu priekšnieces tēlu un rakstura stingrību?
Manuprāt, jebkuru enerģiju cilvēkiem dod sajūta, ka tev uzticas. Tad tu vari godīgi strādāt. Vismaz man, kad nāca šis lielais izaicinājums, kad man, tādam provinces teātra skuķim, Kultūras ministrijā piedāvāja kļūt par direktori, pašas svarīgākās bija īsziņas no Valmieras teātra cilvēkiem ar atbalstu. Nevis iespēja apmierināt kaut kādu godkāri, taisīt karjeru. Protams, man bija vīzija, kādu teātri es Valmierā vēlētos redzēt, jo biju strādājusi pie teātra repertuāra plānošanas, taču ne tik konkrēta, lai tā paziņotu - jā, es pa punktiem zinu, kas jādara. Es joprojām nezinu, mums vienkārši veicas.
Nav noslēpums, ka bieži teātros administrācijas un radošā daļa atrodas ja ne kara, tad «stikla sienas» stāvoklī. Jo mākslinieki jau vienmēr ir kaprīzi un grib neiespējamo. Kā tev izdodas piebremzēt radošās fantāzijas, pielāgot tās realitātei, proti - izrāžu budžeta rāmjiem?
Mums teātrī tomēr viss notiek, skaidri un atklāti izrunājot, ko varam atļauties, ko ne un kur ir tā robeža, līdz kurai drīkstam iet. Uzvedumu daļa jau labi zina visus scenogrāfu niķus, tāpat kā režisori - aktieru trakošanu pirms mēģinājumiem, ka «šito jau nu es nemūžam nevarēšu izdarīt», cilvēki ir emocionāli un brīžam emocijas ņem virsroku, bet ar to ir jārēķinās, tas ir normāls radošā darba process. Teātris ir ideālā vieta, kur raksturiem pieslīpēties, jo visi ir «lieli mākslinieki», bet jāņem vērā pašsaprotamais likums - gan direkcija, gan radošie taču grib, lai galā sanāk laba izrāde, tā ka mērķis visiem ir viens. Iespējams, Rīgā situācija teātros ir drusku cita, jo mēs tomēr esam tāds mazs, ģimenisks kolektīvs - visi visiem acu priekšā. Rīgā var paslēpties tie, kas to vēlas. Valmierā - diez vai.
Vai tas ir labi?
Nezinu. Bet tā jau ir ikvienas ierobežotas komūnas nelaime vai laime. Jāprot tikt galā.
Latvija jau arī būtībā ir viena maza komūna, kurā visi visu par visiem zina… Aktieriem, kā zināms, visģeniālākais režisors ir tas, pie kura patlaban viņš strādā. Kā tu ierobežo to, ka pie tevis varētu nākt pasūdzēties, paraudāt uz pleca, ka nav darba un tā?
Pie direktora mūsu teātrī sūdzēties nenāk. Tāda «tradīcija» Valmierā nav iekopta. Tas jau zināms kopš Krodera pirmajiem laikiem, septiņdesmitajiem gadiem - te nav intrigu bedre. Pirmizrāžu ballēs, tad gan izlaužas tas emocionālais sastrēgums, atbrīvojas stress, kas dabiski rodas izrādes tapšanas laikā…
Kādēļ ir tikai loģiski, ka pirmizrādes nav tās labākās izrādes…
Nu, jā. Bet nevajag domāt, ka šādās reizēs atklājas cilvēku «patiesās sejas», ka tur nu beidzot var kaut kādu atklāsmi piedzīvot. Nu, ja ir kāds aizvainojums, rūgtums, es paklausos, paraudu kaut kur kaktiņā, un - visi ejam tālāk. Tas man ir sāpīgi, bet laikam šajā amatā normāli.
Vai tagadējos apstākļos, kad kultūrai un teātrim konkrēti ir stipri samazināti valsts līdzekļi, nenāk klāt jauns aizvainojums - redz, mēs jau neesam valstij vajadzīgi, kaut kādi liekēži, kas sev par prieku ampelējas un vēl pieprasa, lai par to maksā? Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka vairums cilvēku Latvijā mākslinieku darbu tomēr uztver kā tādu «novirzi no normas», darbu, kas nav īsti darbs… It kā visi taču ir pieradināti pie šoviem un kā slimi patērē seriālus, kuros strādā tie paši teātru aktieri, tomēr, tiklīdz runa ir par teātru budžetu cirpšanu, nospiedošā vairākuma viedoklis - kam viņiem vispār jādod nauda, lai paši nopelna.
Jā, jā, bez valsts atbalsta, ja mēs pārietu uz pašfinansēšanos, tad Valmierā vienas teātra biļetes cena sāktos ar 16 latiem - uz visām, arī bērnu izrādēm. Rīgā - vēl augstāk, kaut kur virs 23 latiem. Arī tad neviens teātros zeltā un naudā nepeldētos. Tā būtu tikai tāda izdzīvošana. Šo faktu vairums skatītāju nezina - ka valsts sedz daļu «viena teātra krēsla» izmaksu, tādēļ biļešu cena ir daudz zemāka. Kurš tad varētu atļauties iet uz teātri?
Jā, bet vēl kas, - šis «nenovērtētības» komplekss rodas arī no tā, ka cilvēki nesaprot: teātris, tēlaini runājot, jau daudz no rūpnīcas neatšķiras - cilvēki desmitos no rīta nāk uz darbu, līdz trijiem mēģina, tad paēd un gatavojas vakara izrādēm, kuras atšķirībā no rūpnīcas beidzas desmitos vakarā - tātad darba laiks ir 12 stundas, sestdien, svētdien parasti vēl ir divas izrādes… Un, lūk, par šo darbu nevajag maksāt, jo tas taču viņiem pašiem patīk! Tā ir kaut kāda ačgārna psiholoģija. Cik gadu jāmācās, lai kļūtu par izcilu mūziķi? Un katru dienu jātrenējas. To aizmirst, ka mākslinieki, ārsti un sportisti mācās visu mūžu.
Vēl viena nianse, kas gan nekādā ziņā nav akmens pašdarbnieku lauciņā, ir tā, ka Latvijā ir tik daudz amatierteātru, vesela kustība, kuri strādā ar atzīstamiem panākumiem un kur cilvēki entuziasma un teātra mīlestības dēļ dara to par velti, no darba brīvajā laikā. Arī no šejienes varbūt ceļas tā ideja - kādēļ profesionālajiem teātriem jāmaksā par to, ka viņi dara, ko grib? Bet ir milzīga, gandrīz nepārvarama plaisa starp amatieriem un profesionāļiem. Tieši attieksmes pret darbu līmenī. Nevis tā, ka talantīgi pašdarbnieki nestrādātu, bet gan apzinātā uztverē - ka aktiera darba instruments ir viņš, ka šis instruments ir regulāri jāiedarbina un jāprot spēlēt - vienmēr līmenī. Tur nepieciešama ikdienas prakse, spēja strauji pārslēgties, nošķirt personīgo no darba, atdalīt lomu un tēlu no sevis…
Lai nebeigtu dzīvi trakonamā, vai ne?
Protams. Vai tad tu neesi ievērojis, ka iesācēja, jauna aktiera pirmā pazīme ir tā, ka cilvēks nezina, kur uz skatuves likt savas rokas? Neprot tikt galā ar savu ķermeni telpā. Tiklīdz redzi, ka šīs «rokas» vairs nesagādā problēmas, aktieris var sākt brīvi strādāt. Un amatieru teātros ar rokām ir lielas problēmas (smaida). Jā, šis būtu interesants tests skatītājiem - ietērpt viņus kaut vai Revidenta resnīšu ādās vai, otrādi, izģērbt kailus un likt pastaigāt pa skatuvi. Vai arī tad viņi domātu, ka aktiera darbs ir viegls kā «brīnišķa dziesma»? Kādēļ labiem aktieriem ir tik ārkārtīgi viegli parodēt politiķus? Tāpēc, ka profesionāls aktieris uzreiz atpazīst šos primitīvos «skatuviskos melus», ķermeņa, žestu, intonāciju valoda ir tik nepārliecinoša, ka to momentā var atšifrēt un atdarināt.
Bet kā tu pati sadali savu lomu teātrī? Kritiķe, literāte, administratīvā darbiniece - kādas ir proporcijas šajā personības dalīšanās modelī?
Labi zinu, ko nozīmē šī sajūta - tā Evita, par ko tur runā, tā direktore, tā noteikti neesmu es. Man nepatīk būt priekšniecei. Bet, kā es jau teicu, gandarījumu pēc visām grūtībām man dod uzticēšanās un tas, ka mūsu teātra darbu novērtē. Gan skatītāji, gan jūs, kritiķi, ka pēdējos gados brauc tik daudz rīdzinieku un citu Latvijas vietu ļaužu uz mūsu izrādēm. Tas, ka nu jau ir prestiži redzēt Valmieras teātra izrādes Rīgā. Tajā pašā laikā, protams, apzinos, ka izpārdotās biļetes ir tāpēc, ka tās ir mazās zāles, nelielie spēles laukumi. Bet te atkal viela pārdomām arī par citiem Latvijas teātriem.
Bez šaubām - Jaunajam Rīgas teātrim ir šī pati «problēma», savukārt Dailes lāsts, es nebaidos šī vārda, ir tas baisais šķūnis - dramatiskajam teātrim 1000 vietu zāli pat Eiropā ar lielu režijas vārdu ir problemātiski aizpildīt. Teātris ar izņēmumiem festivālos kā īpašos notikumos sen jau strādā tuvplāna, intīmās pieredzes telpas virzienā, kur optimālais zāles «izmērs» ir 300-400 skatītāju vietu. Tā ka visu jūs darāt pareizi.
Jā, bet mums tāpat ir jādomā, ar ko aizpildīt lielo zāli. Un šķietami vieglākais ceļš ir komercijas, komēdijas, «tautas lugas», muzikālas izklaides virzienā. Jāpiesit pie koka, bet Valmierā tikai viena izrāde (aizpagājušā sezonā) nav sevi atpelnījusi. Bet tāpēc, ka mēs patiešām esam iemācījušies būt taupīgi.
Vai teātrī veiksmi var izkalkulēt?
Viennozīmīgi - ne! Tu vari salikt vislabvēlīgāko kombināciju - izcils dramaturģiskais materiāls, aktuāla tēma, vislabākā mākslinieciskā komanda, un - skatītājs nenāk. Nu, tik katastrofāli nav bijis, ka nemaz nenāk (smejas), bet tas nu ir fakts - kādas izrādes panākumus nevar simtprocentīgi ieplānot. Un vēl notiek visādi brīnumi - piemēram, lielajā zālē Igauņu bēres vai Karalis Līrs nabagmājā - iesākumā publikas attieksme bija stipri rezervēta, taču pēc neilga laiciņa šīs izrādes kļūst par publikas mīlulēm, ir labi apmeklētas. Izrāde piedzimst no jauna, aiziet. Nerunājot par mazajām zālēm, kur, piemēram, Heda Gablere sešu gadu garumā jau nospēlēta simt reižu.
Teātra maģija ir arī trāpīt laika nervā, un tas nervs jeb sāpju punkts ir tik mainīgs… Kā jūs plānojat teātra repertuāru?
Obligātais saraksts - klasika, oriģināldramaturģija un kaut kas no pasaules jaunajiem tekstiem. Tas ir jebkura teātra pamats, lai viņam vispār būtu jēga dzīvot un tiesības saņemt valsts dotāciju.
Nevis - kases gabali un māksla?
Noteikti nē, tā nu gan manā laikā nav bijis nekad. Piemēram, rudenī Varim Braslam būs kases gabals - Brendana Tomasa Brazīlijas krustmāte - īsta, tīra situāciju komēdija, bet tā ir klasika. Bez atlaidēm.
Protams, astoņas Holivudas filmas, neskaitāmās pasaules teātru variācijas, cik daudz izcilu aktieru Čārlija tantes lomā spīdējuši - sākot ar apburošo Džeku Beniju, beidzot ar lielisko Aleksandru Kaļaginu! Plus vēl tā ir specifiska žanra - travestijas jeb pārģērbšanās klasika.
Un Valmierai tās ir arī vēsturiskas, romantiskas atmiņas -pirms, ak kungs, divdesmit gadiem krustmāmiņas lomā bija Tālivaldis Lasmanis. Tagad - Ivo Martinsons.
Plānojot sezonas izrādes, vispirms rēķinos ar mūsu «trim vecajiem» - Deiču, Braslu, Kroderu, ko viņi gribētu iestudēt. Tad Viesturs Meikšāns. Un tad - kāds viesis.
Un kā ar viesizrāžu plānošanu?
Tas diemžēl kļuvis par ļoti dārgu prieku. Kultūrkapitāla mērķprogrammai viesizrādēm Latvijas reģionos nauda nogriezta līdz minimumam. Skumjākais, ka tie lauku kultūras nami tukši nepaliks - tur uzreiz būs klāt Koru kari, Dziedi vai dejo ar zvaigzni, Dziedošās ģimenes un visi šie bla-bla-bla. Par dempinga cenām. Bet cilvēkiem naudiņas ir tik, cik ir. Kroders nevar konkurēt ar Koru kariem. Teātris kā padomju laikos peļņā uz laukiem vasaras beigās nevar braukt - mēs taču esam labprātīgajā piespiedu bezalgas atvaļinājumā.
Katastrofāli ir tas, ka kultūrai ir jāattaisnojas par to, ka tai nepieciešami līdzekļi. Turklāt jautājums visbiežāk tiek pavērsts šādi: izvēlieties, ko jums, tauta, vairāk vajag - slimnīcas vai teātrus?
Kas pats par sevi ir absolūti amorāls pretnostatījums no politiķu puses. Jo nevar salīdzināt nesalīdzināmas lietas. Tas būtu kā jautāt, ko jums vajag vairāk - ēst vai padzerties? Visu laiku tiek muldēts, ka kultūras un izglītības prioritātei nepieciešams kaut kāds drosmīgais politiskais lēmums. Johaidī, drosmīgs politisks lēmums ir nepieciešams Saeimas rīmu algu samazināšanai un specēdnīcu likvidēšanai, nevis tam, vai Latvijā ir vajadzīgi cilvēki, kas prot lasīt, rakstīt un var savu zināšanu kāri apmierināt modernā Nacionālajā bibliotēkā. Vai doties uz teātri, nevis truli dirnēt pie TV kārtējā šova, kurā visi, izņemot nožēlojamo nabagu tevi, ir «zvaigznes».
Katastrofa ir pats fakts, ka latviešu kultūras eksistence nav pašsaprotama lieta, par kuras eksistenci vienkārši nav pieklājīgi rīkot politiskas diskusijas. Kultūra ir otrās, ja ne jau trešās šķiras prece. Tagad avīzē lasu - partiju un apvienību pārstāvji domā, ka valstij būtu jāatbalsta Rīgas Dinamo. Man ļoti patīk sports, bet kāds sakars Rīgas Dinamo ir ar mūsu izcilākajām valsts izlasēm, kuras gan valstij būtu jāatbalsta? Visi tie individuālie sportistu sasniegumi, Gulbis, Štrombergs, Dukuri, tagad pat - Radēvičas uzvara, ar kuru Latvija lepojas, - tas viss ir fanātisku vecāku un pašu sportistu sarūpētu sponsoru darīšana, valsts tur nav ielikusi ne kapeikas. Katrā ziņā maz ieguldījusi. Tieši to pašu var teikt par māksliniekiem, ar kuriem Latvija un, es pieņemu, arī valsts lepojas. Cik valsts ir ieguldījusi pasaules operzvaigznē Elīnā Garančā? Vestardā Šimkū? Izņemot bezmaksas pamatizglītību, protams. Cik?
Nu, valsts ir Lielo mūzikas balvu pasniegusi un kādus 500 latus piedevās. Alvim Hermanim un viņa teātrim arī bija speciāls KM «grants» par izcilību, kas realitātē bija vates kumšķis budžeta robu aizpildīšanai līdz katastrofai nolaistajā valsts teātrī Lāčplēša ielā 25, valsts nozīmes arhitektūras piemineklī, ja kas. Toties, redz, bija drosmīgs politisks lēmums restaurēt Krievu drāmas teātri par n-tajiem miljoniem.
Visas šīs mums pašsaprotamās lietas atņem tik daudz enerģijas. Tas, ka valstij nav stratēģiskā plāna Latvijas garīgajai attīstībai, ir katastrofa. Valsts tagad dzīvo viena gada budžeta robežās, un tā ir vislielākā kļūda - visu laiku drebēt, cik miljonu un kam būs jāatņem. Nav normālas Eiropas valsts pašcieņai atbilstošas kultūras stratēģijas - elementāras sapratnes, ka viens teātris vai cita kultūras iestāde nevar nedz kaut ko plānot, nedz attīstīties, ja tās dzīvo viena finanšu gada rāmjos. Nemaz nerunājot par peļņu, kura varētu būt, esmu par to pārliecināta, ja kultūru kā radošu industriju varētu plānot vismaz trim pieciem gadiem. Un valsts un nodokļu maksātāji tad ir tiesīgi galu galā prasīt kvalitāti par šo savu naudu. Lai to saprastu, nav vajadzīga politiska drosme, bet vesels saprāts.
Zinu, ka raksti lugas un gatavojies debitēt prozā. Kā vari savienot mākslinieku sevī ar kultūras klerku?
(Smejas) Es prasu atļauju Kultūras ministrijā, ka drīkstu nodarboties ar literāru darbību un cerēt uz autoratlīdzību. Tādi smalki reglamenti, redz, pie mums gan ir sakārtoti - par spīti tam, ka kultūras stratēģijā valda valstisks bardaks.