Smēķējošā jaunatne. Kā pateikt - nevajag

Dod sev vismaz vienu dienu laika, lai sarastu ar atklājumu, ka tavs bērns smēķē!
Sarunu nevajadzētu sākt ar vaidu un šausminošu faktu pilnu monologu. Nav vērts baidīt bērnu ar atkarību, plaušu un kakla vēzi.
Viens no veidiem, kā sākt sarunu: «Zinu, ka tu smēķē. Kas ir noticis?» Nav vērts uzdot jautājumu «kāpēc», jo pusaudži nemaz to nezina.
Jo lielāks bērns, jo lielāka iespēja, ka viņš pateiks: «Tā ir mana darīšana!»
Rūpīgi izvēlies vārdus, lai nenonievātu bērnu. Ir atšķirība starp vārdiem «Es tevi neciešu!» un «Es uztraucos par tevi».
Nesodi viņu, jo sods var izraisīt dusmas, kuru dēļ smēķēs slepus. Taču var likt bērnam ik rītu kopā ar tēti noskriet trīs kilometrus. Vai arī samazināt kabatas naudu.
Latvijas Atkarības psihologu apvienības psihoterapeites
Aelitas Vagales ieteikumi

Pusaudža vecumā fizioloģiska atkarība no nikotīna neveidojas. Drīzāk psiholoģiska atkarība pēc rituāla, procesa.
7-9 gadu vecumā bērni smēķē tikai tad, ja dzīvo sociāli nelabvēlīgā vidē. Bet daži var pamēģināt, kā tas ir - ievilkt cigarešu dūmus.
12-13 gadu vecumā bērni sāk smēķēt aiz vēlmes just piederību kādai vienaudžu grupai. Otra iespējamība - viņi vēlas uzsvērt, ka vairs nav bērni, kuriem mamma skrien pakaļ ar silto cepuri un kuru tētis pēc stundām sagaida pie skolas.
13-15 gadu vecumā pusaudži smēķēt sāk tikai piederības izjūtas dēļ. Lai piederētu smēķētājiem, nav vajadzīga ne īpaša atraktivitāte, ne māksla sarunāties.