Eiropas futbola čempionāta finālturnīrs auksto karu atgādina divas reizes. Šī būs pirmā reize pēc aukstā kara, kad tik liela mēroga futbola turnīrs tiks rīkots Austrumeiropas valstīs, kur gan ir futbola tradīcijas, bet nav tik labas futbola infrastruktūras kā Rietumeiropā. Auksto karu Eiropas futbola čempionāts diemžēl atgādina arī ar aicinājumiem boikotēt čempionāta spēles, kas notiks Ukrainā. Tikai aukstā kara laikā sports tika politizēts tādā mērā, ka tika boikotētas pat olimpiskās spēlēs.
Absolūti nepareizi, ka sporta politizācijā ir iesaistījusies Eiropas Savienība. Tas ir pret pašu Eiropas garu, kura mērķis ir vienota Eiropa. Eiropas Savienība ir apstiprinājusi, ka visi ES komisāri boikotēs Eiropas futbola čempionāta spēles Ukrainā, protestējot pret situāciju, kādā nonākusi notiesātā ekspremjere Jūlija Timošenko. Toties aicinājumus boikotēt Ukrainā paredzētās Eiropas futbola čempionāta finālturnīra spēles ir nosodījis Polijas prezidents Broņislavs Komarovskis, nosaucot to par pārspīlētu un nepieņemamu politiku.
Skaidrs, ka aicinājumi boikotēt futbola čempionātu ir tikai fragments kopējā spiediena politikā pret Ukrainu, kuras spilgtākā izpausme ir virknes Eiropas valstu prezidentu lēmums boikotēt Jaltā paredzēto Austrumeiropas un Centrāleiropas valstu prezidentu samitu, kā dēļ Ukraina vakar paziņoja par tā atlikšanu. Arī Latvijas prezidents Andris Bērziņš bija paziņojis, ka nebrauks uz Jaltu. Toties Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite paziņoja, ka brauks, vienlaikus apmeklējot ieslodzīto Timošenko.
Polijas un Lietuvas nostāja bija gudra, Latvijas - kā parasti. Lietuvas prezidente pieņēma abām pusēm tīkamu lēmumu un kārtējo reizi parādīja, kā vajag aizstāvēt savas valsts Lietuvas intereses. Savukārt Latvijas prezidenta lēmums nedeva neko. Toties, ja prezidents Andris Bērziņš pārdomātu un ierastos samitā Ukrainā, kad tas tur tiks rīkots, tas gan būtu solis, ko pamanītu visi, bet it īpaši - nozīmīgais Latvijas partneris Ukraina.
Latvijai nav piemērota boikotu un sankciju politika, ko piekopj lielās valstis. Ir prieks, ka arī Latvijas politiķi ir sākuši runāt par ekonomisko izrāvienu, bet Saeimas Tautsaimniecības komisijas vadītājs Vjačeslavs Dombrovskis - pat par vajadzību sasniegt IKP pieaugumu ar divciparu skaitli. Vai divciparu IKP pieaugumu plānojam sasniegt ar sankcijām un boikotiem pret kaimiņvalstīm un ekonomiskajiem partneriem? Pret Baltkrieviju, tagad Ukrainu, tad varbūt vēl kādu valsti, kas Latvijai nozīmē vienīgi ekonomiskus zaudējumus, bet ieguvumu - ja nu hipotētisku. Toties īpaša Latvijas pozīcija būtu ieguvums Latvijai atšķirībā no miera stājā pieņemtas kopējās pozīcijas Eiropas Komisijā Manuelam Barrozo par prieku.