Drēgnā, miglainā rītā sapīkusi, nosalusi gāju pa Rēzeknes galveno ielu. Bija astotais marts. Pretī nāca jauns cilvēks ar sārtām tulpēm, paskatījās, uzsmaidīja man teica: «Vāsala!» Vīrietis aizsteidzās, bet rokā man palika sārta tulpe. Migla atkāpās, kļuva silti, un visu dienu gribējās smaidīt.
Gribētos katru rītu pamosties ar domu, ka šodien notiks kas labs, fokusēties uz visu labo. Briesmīgi redzēt sev pretī niknas, satumsušas acis, dzirdēt iecērtamies kā naglas asus vārdus.
Ne visi cilvēki ir mīlēti un gaidīti. Bet katrs grib just, ka viņš nav viens. Jo vairāk dāvājam savu sirds siltumu, jo pašiem kļūst vieglāk. Svece neko nezaudē, ja no tās aizdedzina citu sveci. Un, jo vairāk atdodam, jo vairāk saņemam pretī mīlestību. Bet sabiedrība, kur daudz mīlestības, ir laimīgāka.
Tas ir psiholoģijas likums: vārdos izteiktas simpātijas pastiprina dzīvības enerģiju cilvēkam, kuram šie vārdi domāti. Un otrādi - negatīvas domas grauj. Ir tieša saikne starp cilvēka psihisko un fizisko stāvokli.
Nereti atbīdām labos vārdus un domas, it kā tie nebūtu savienojami ar skarbo laiku.
Ļoti bieži aizmirstam pateikt paldies saviem skolotājiem, dzīvesbiedram, svešiem, lai gan dziļi sevī jūtam pateicību. Atliekam uz rītdienu, bet dzīve ir īsa, rītdiena var nepienākt. Nav labāka laika kā pašreizējais - tagad, šodien, šobrīd.
Sietla. Olimpiāde. Deviņi sportisti, fiziski vai mentāli invalīdi, uzsāka 100 metru skrējienu. Bija pārvarēta trešdaļa ceļa, kad aizmugurē atskanēja skaļas raudas. Zēns, paklupis, apmetis kūleni, sēdēja zemē. Pārējie astoņi apstājās un atgriezās. Meitene ar Dauna sindromu zēnu apskāva un jautāja: «Vai tev tagad labāk?» Un tad visi deviņi kopā pabeidza distanci.
Šie jaunieši parādīja, ka svarīgākais dzīvē ir palīdzēt citiem uzvarēt arī tad, ja paša solis jāpalēnina.