6_, - leģendārajai XX gadsimta 20. gadu Rīgas kafejnīcai, kuras nosaukums rosīgi dzīvojās pilsētnieku valodās ne tik daudz mākslinieka Romana Sutas mātes iestādes īpašnieces Natālijas Sutas veģetārās virtuves dēļ, cik Rīgas mākslinieku grupas modernisma manierē apgleznotajām telpu sienām. Toreiz Rīgā tas bija kas nepieredzēts un izsauca vērā ņemamu ažiotāžu.
Kultūras Diena sniedz nelielu ieskatu Sukuba dzīvē, kas, iespējams, nesaskanēs ar daudzu priekšstatiem par bohēmiski īstu mākslinieku uzdzīvi, taču plašāks materiālu - tā laika laikrakstu recenziju, atmiņu, fotogrāfiju u. c. - klāsts atrodams izstādē Sukubs - notikums latviešu glezniecībā un kafejniecībā Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā līdz nākamā gada 6. janvārim.
Ak, jaunā māksla nr. 6!
Šo izdevumā Latvijas Sargs (1919. gada 19. augusts) lasāmo Ludviga Šanteklēra izmisušo recenziju Sukub nr. 6 jeb 6 Buki, gluži kā daudzus citus rakstus par Sukubu pagājušā gadsimta 20. gadu presē, būtu grēks necitēt: «Mums ir savs kaktiņš, savs stūrītis, kur apsēsties un šausmināties. Kāds romānu rakstnieks domā, ka uz sienām esot tēlota Limbažu un Piebalgas revolūcija, jo uz gleznām ir zivju spuras un tādi kā āža ragi. Viktors Eglītis domā, ka krāsas un raibie traipi nozīmē muhamedāņu maiznīcu ar izgāztiem cepumiem. Pāvils Rozītis apgalvo, ka zilās krāsu sirdis esot trioletes un dzeltenās - sonetas (..). Šitik pretrunīgas domas es savācu, nekā no viņām neizlobīju. Griezos pie pašiem gleznotājiem ar lūgumu, lai viņi man paskaidro, ko īsti nozīmē un ko attēlo raibās Sukub nr. 6 gleznas. Skulme nekā neatbildēja. Strunke saskaitās. Suta teica, lai es lasot viņa rakstus. Tonem nebija laika. Ubāns teica, ka citreiz paskaidrošot. To sesto gleznotāju - dāmu - nepazīstu… (domāta Aleksandra Beļcova - L. K.). Tagad jau vairākas dienas mokos ar gleznu satura uzminēšanu, bet vēl nav izdevies. Drīz krāsu traks es palikšu. Jau saule man dzeltena zaļa liekas un garena, bet zāle un koki melnām lapām, debesis rūtainas un cilvēki līķu izskatā. Ak, jaunā māksla nr. 6! Ak, Sukub Bukus, kad tavi gleznotāji izstādi rīkos, tad mākslas kari būs!» Tā arī esot noticis, jo jaunie modernisma censoņi pamatīgi sadūrušies ar savu kolēģu tradicionālo mākslas izpratni. Kafejnīcai, kuras nosaukumu veido Kazimira Maļeviča dibinātā avangarda virziena supremātisma divi pirmie burti un «kubs», kas atvasināts no «kubisma», bija būtiska loma, iepazīstinot vietējo publiku ar moderno mākslu un vairojot tās atbalstu Rīgas mākslinieku grupas (RMG) uzskatiem. «Sākumā publika bija noskaņota pret - nevarēja saprast ne saturu, ne formu, nevarēja atrast skaidrojumu, nesaprata, ka šādai mākslai ir pavisam cita ideja,» skaidro R. Sutas un A. Beļcovas muzeja kolekcijas glabātāja Natālija Jevsejeva.
Zaļbarības brīnumu meistare
Viss sākās 1919. gada jūlijā, kad Natālija Suta - līdz Pirmajam pasaules karam apguvusi pavārmākslu Berlīnē - atvēra kafejnīcu Pauluči ielā 21 (tagad Merķeļa ielā) otrā stāva 2. dzīvoklī ar skatu uz Vērmanes dārzu. Muzeja darbiniece min, ka izvēle par labu veģetārai virtuvei visdrīzāk saistījusies ar to, ka Pirmā pasaules kara laikā bijis problemātiski ar pārtikas ieguvi un N. Sutai kā veikala turētājai vajadzējis īpaši piedomāt, kā no «zaļbarības» uztaisīt ko ēdamu. Radošo jomu pārstāvji, kas te pulcējās disputos vai kādās citās sanāksmēs, kā arī ikviens rīdzinieks varēja samērā lēti vai pat uz krīta (N. Sutas labā sirds) paēst kāpostu kotletes, dārzeņu štriceles, sacepumus, veģetārās mērces, putras un daudz ko citu. Tiesa, ja ļoti gribējies, varējis paprasīt arī ko no gaļas. Sukubā bijuši kompoti, tēja, kafija, taču alkoholiskos dzērienus gan nevarēja pasūtīt. Nav zināms, vai tā bijusi principiāla N. Sutas nostāja vai kas cits. Jāpiebilst, ka turpat N. Suta vadīja mājturības un pavārmākslas kursus, kuru audzēknes strādāja arī Sukubā.
Seši RMG pārstāvji - R. Suta, Oto Skulme, Niklāvs Strunke, Valdemārs Tone un Konrāds Ubāns - apgleznoja sienas, vienīgi A. Beļcovas darbi piekārti pie sienām rāmjos. Viņa arī bijusi atbildīga par koridora iekārtošanu.
Disputi Sukuba garā
Sukubā dzima ideja par RMG, un tur regulāri notika grupas oficiālās sanāksmes, kuru norise tika protokolēta, te dzima ideja par viņu pirmo izstādi. Tolaik modē bija atklāti disputi par mākslu, dažādām sociālajām tēmām, piemēram, sievietes lomu sabiedrībā, kas nereti notika arī Sukubā. Olivereto (Jānis Sudrabkalns), kurš arī bijis biežs Sukuba viesis, kādu savu dzejoli tā arī nosaucis - Disputs. Viens no tā pantiem skan šādi: «Sinjors Suta, lepni mirdzot, Sukubā ēd rabarberus un ap sevi skata plaukstam jaunās mākslas raibos cerus.»
Stāvu augstāk atradies Raiņa klubs, kurā pulcējās aktieri un režisori. Arī viņi, protams, bija Sukuba apmeklētāji. No literātiem bieži viesi bija Antons Austriņš, Antons Bārda, brāļi Grīni, Jānis Ezeriņš, Jānis Veselis, Kārlis Jēkabsons, Kārlis Krūza, Edvarts Virza, Pāvils Rozītis, Jānis Akuraters, L. Šanteklērs, bez jau pieminētajiem arī mākslinieki Sigismunds Vidbergs, Jūlijs Madernieks, Otomārs Nemme, Ludolfs Liberts, Kārlis Zāle, Marta Skulme un citi.
Sukubā tika dibināts satīriskais politikas aktualitātēm veltītais žurnāls Ho-Ho, kurā par tekstiem atbildēja literāti, par karikatūrām - mākslinieki. «Reiz Beļcovai par pārāk šaržētu valstsvīru tika piespriests sods - diennakts cietumā. Taču tā numura redaktors bija Vidbergs, un viņš džentlmeniski izsēdēja sodu viņas vietā,» stāsta N. Jevsejeva.
Rainis aizgāja prom
Biežs Ho-Ho personāžs bija Rainis - vienmēr gan attēlots pozitīvā gaismā. Viņš arī bijis vedējtēvs R. Sutas un A. Beļcovas kāzās, kas 1922. gadā tika svinētas Sukubā. Zināms vien kāds mazs fakts par šo notikumu - izrādās, Rainis diezgan agri aizgājis no balles prom, jo viņu aizkaitinājusi Kārļa Zāles pārlieku skaļā un rupjā runāšana. Sukubā svinēti daudzi šīs dzimtas svētki, un mākslinieku meita Tatjana Suta reiz stāstījusi savas atmiņas, kā viņai paticis dejot Sukuba koridorā gar lielajiem spoguļiem. Divdesmito gadu nogalē kafejnīcas nozīme mazinājās. Kā jau parasti notiek - ģimene, bērni - katram «bohēmistam» savas rūpes.