Svētki jau ir klāt

Un Ziemassvētku vecītis nenāk ciemos 24. decembrī. Vecītis, vārdā Svētais Nikolass, atbrauc ar savu laivu no Spānijas trešajā novembra nedēļā un līdz piektajam decembrim, Nikolasa vārdadienai, aktīvi strādā, apdāvinot holandiešu bērnus. Nikolasu pavada vairāki palīgi. Man patiktu domāt, ka tiem jābūt rūķīšiem. Taču Nikolasa palīgi pēc skata ir melni kā velni burtiskā nozīmē. Viņi ir nebēdnīgi blēņdari, kas labprāt izjoko gan mazus, gan lielus, bet ar labu sirdi un lielu gardumu maisu uz muguras. Maiss ir pilns ar piparkūkām holandiešu gaumē un citiem saldumiem. Nikolasa galveno palīgu sauc par Melno Pītu. Pīts ir palīga vārds, tas būtu skaidrs, bet kāpēc Melnais? Atbilde ir tikpat burtiska, viņš ir melns. Holandieši svēti apgalvo, ka Melnais Pīts ir melns, jo, pirmkārt, nāk no karstās un saulainās Spānijas un, otrkārt, nogādājot dāvanas, bieži izmanto skursteni, tāpēc ir regulāri noklāts ar melniem sodrējiem. Protams, ticēt šim stāstam vai ne ir katra paša ziņā. Lai vai kā - holandiešu bērni Pītu ļoti mīl, un viņš vienmēr ir galvenais jokdaris un jautrības izraisītājs. Pats Ziemassvētku sagaidīšanas process ir salīdzinoši vienkāršs. No brīža, kad Holandē ierodas Nikolass, katru dienu bērni vakarā noliek pie gultas tukšu kurpi, kurā no rīta tiek meklēti saldumi vai citas dāvaniņas, par ko gādā Nikolass un Pīts (tas nozīmē: vecāki). Dāvaniņas tiek pasniegtas līdz pat piektajam decembrim, kad ir dāvanu dalīšanas kulminācija. Bērni skaita pašsacerētus pantiņus, saņem dāvanas, un visur valda Ziemassvētku jautrība. Pēc šī maģiskā datuma no veikalu plauktiem pazūd piparkūkas un citi saldumi, bet tikai rotājumi liecina par Ziemassvētku klātbūtni. Savukārt pašā Ziemassvētku dienā, 25. decembrī, parastā procedūra ir vakariņas kopā ar ģimeni vai baznīcas apmeklējums, taču ne eglītei, ne dziedāšanai, ne dāvanu dalīšanai, ne Ziemassvētku vecītim nav vietas šajos svētkos. Secinājums? Ziemassvētki pēc kristietības tradīcijām tiek atzīmēti, bet ļoti atturīgi, un galvenais notikums ir Svētā Nikolasa atbraukšana un aizbraukšana, ap ko arī ir visa burzma un kņada. Mani personīgie novērojumi un pārdomas: ir diezgan amizanti, piemēram, sēdēt kafejnīcā, kad pēkšņi cilvēki, pārģērbušies par Melno Pītu, met no maisa visiem piparkūkas, tāpat vien. Arī man darbavietā tika tas gods pārtapt par Melno Pītu, kā var redzēt pēc bildes, un nebēdnīgi uzvesties. Lai jauks Ziemassvētku gaidīšanas process, mūsu tradicionālais tomēr man sirdij mīļāks! Kāpēc? Tradicionālie Ziemassvētki vairāk iedvesmo ticēt brīnumam, un nekas nav skaistāks par svētku sajūtu, kas tiek uzburta Latvijā!