Drīzāk šis, līdzīgi kā Andžoņa šogad izdotais ar Raiņa vārdiem tapušais audiodarbs Strāvoklis, ir albums, kura veidošanā iesaistījusies nevis viena, bet vairākas grupas, nejaucoties iekšā citai citas lietās, kā tas bieži vien notiek, kad mūziķu ceļi krustojas. Viss tapis vienā studijā pie Kaspara Bārbala, katrai no 22 apvienībām ieskaņojot pa vienai dziesmai. Tiem, kuri nesaprot, par ko ir runa: nu jau pirms daudziem gadiem iznāca izlase, kas tika nosaukta par Sviestu. Tajā tika apkopotas dažādu grupu dziesmas, kuras pēc savas stilistikas atbilda pēc Iļģu (pārstāvēti arī šai albumā) revolucionārās uzdrīkstēšanās spēlēties ar tautas mūziku izgudrotā postfolkloras (autors - Klāss Vāvere) jeb mūsdienu tautas mūzikas žanra. Tas nozīmē, ka tā izklausās pēc tautas mūzikas, pat ja patiesībā tāda nebūt nav un mūziķiem gluži vienkārši tādu gribas sacerēt. Visa šī Sviesta virzītāji bez jau minētā Bārbala, uz kura studijas rokrakstā austā pamata gulstas katra dalībnieka veikums, ir arī izdevniecības Lauska vadītāji Juris un Daina Zalāni, kuriem attiecīgi pieder mūziķu izvēle, un kā producenti minēti visi trīs. Pavisam jaunas un jau pieredzējušas grupas šeit piedāvā skanīgas, līdzi dziedamas dziesmas, ir arī instrumentāli skaņdarbi.
Īpaši vērts pievērst uzmanību ambientās mūzikas trio Vētras saites, kura sastāvā ir ģitāra, džambis un pēc pasūtījuma izgatavots unikāls instruments - elektriskā etnogrāfiskā kokle, ko turklāt spēlē meitene ar mūsu zemē tapušai tautas mūzikai pavisam noteikti vispiemērotāko vārdu - Latvīte Podiņa. Šīs mūzikas klausīšanās ir iztēli rosinošs ceļojums, kuram pat negribētos sagaidīt beigas. Instrumentālu skaņdarbu piedāvā arī koncertkokļu ansamblis Teiksma, kas ir pats vecākais kolektīvs ne tikai šajā Sviestā vien, jo darbojoties jau kopš 1955. gada. Tas apliecina mūzikas kā priekšplānā izvirzīta lieluma fenomenu tautas mūzikā, kas vēl iespējams orķestros un koros, kuri arī var pastāvēt ilgāk par konkrēta cilvēka aktīvo mūžu, jo tagad valdošajā popa un roka laikmetā vairāk tiek spiests uz personībām, kas nereti iet pa priekšu mūzikai.
Lieliski izraudzīta noslēdzošā Rīgas danču kluba muzikantu izpildītā dziesma Vecpuiša pankūkas, kas ir kā mājiens, ka patiesībā tautas mūzika ir tas, kas mūsu prātos, - kuram gan no padomju laikus piedzīvojušajiem svešas krievu komēdiju meistara Gaidaja filmas, un tāpēc Ņikuļina dziedātās «Ņe očeņ ploho imeķ tri ženi/A očeņ ploho s drugoj storoni»* saplūsme ar amerikanizēto Čikāgas piecīšu «Mana mīļā ir Made in Latvia» ir kā mūsdienu latvieša spogulis - gadiem tiekam malti starp diviem dzirnakmeņiem, bet dzīvi.
* Frāze no filmā Kaukāza gūstekne jeb Šurika jaunie piedzīvojumi (1967) dziedātās dziesmas.