Galdnieks Jānis Pomaskovs tobrīd mājās bija viens kopā ar savu uzticamo amerikāņu Stafordšīras terjeru Kleo. Sēdēja pie datora, fonā ieslēgts televizors. Abi mazākie Jāņa bērni ar kaimiņiem bija aizbraukuši uz Rīgu, uz hokeju. Sieva atgriezās no pirts un bilda, ka gaisā it kā jūtama deguma smaka. Jānis vēl šaubījies - viņa dzīvokļa viesistabā to nejuta. Bet jau pēc mirkļa kļuvis skaidrs - kaut kur tiešām kaut kas deg. Jānis metās ārā no dzīvokļa, lejup pa kāpnēm. Dūmi nāca no pirmā stāva dzīvokļa. Durvis bija ciet. Bet aiz tām, sitot ar dūrītēm un izmisīgi lūdzoties izlaist ārā, raudāja bērni. Ja tovakar Jāņa nebūtu mājās...
Minūtes kā stundas
«Skrēju lejā, durvis atraut vaļā nevarēju, arī ar kāju izsist nevarēju, tās uz ārpusi veras. Metos ārā, izsitu logu,» tā vakara notikumus restaurē Jānis Pomaskovs. Lielākā kaimiņu meitene, tobrīd četrus gadus vecā Dita Arnita atsaucās Jānim. «Redzēt vispār vairs neko nevarēja, viss bija dūmos. Abi bērni bija iespiedušies stūrītī pie durvīm. Līdu iekšā uz vēdera. Pirmo izcēlu pa logu, padevu sievai meiteni, tad izdzirdēju klusi šņukstam mazāko no bērniem,» stāsta Jānis. Mazajam Robertam tobrīd bija tikai nepilni divi gadi... «Līdu pa grīdu un taustījos, līdz sataustīju puiku un aiz kājas vilku laukā. Tad jau saskrēja kaimiņi, izsauca ugunsdzēsējus. Vēl kāds atskrēja - trepes dabūjis, augšējā stāva kaimiņieni izcēla pa tās puses logu.» Jānis vēl sadzirdējis, ka no otrā stāva pa trepēm, saucot palīgā, mēģina nonākt blakusdzīvokļa astoņdesmitgadīgā saimniecee. «Norāvu kādam cepuri no galvas, samērcēju peļķē un līdu augšā pa trepēm pēc tantiņas. Gaismas dega, bet viss bija tā piedūmots, ka cauri nelauzās ne gaismas stariņš. Un es pats vēl, sitot laukā logu, sagriezu roku - te bija daudz šuvju,» saglabājušās rētas rāda Jānis. Arī veco tantiņu izdevies izglābt.
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Vidzemes reģiona brigādes sakaru punkts no iedzīvotājiem izsaukumu saņēma pulksten 21.03. Jau pulksten 21.06 VUGD Cēsu daļas apakšvienības ieradās notikuma vietā un uzsāka glābšanas darbus. «Ugunsdzēsēji bija klāt ļoti operatīvi - cepuri nost! Tie, kas saka, ka ugunsdzēsēji kaut ko neizdara laikā - pilnīgas muļķības, lai paši pamēģina ieiet dūmos,» saka J. Pomaskovs un bilst, ka tobrīd gan pašam «minūtes kā stundas vilkās».
Ugunsgrēks tika likvidēts pulksten 22.54 un izglābtie bērni aizvesti uz Cēsu slimnīcu. «Es pats uz slimnīcu nebraucu. Aizveda bērnus un veco tanti uz slimnīcu pārbaudīt. Devāmies skatīties, lai vēl kaut kur neaizdegas. Ar lukuriem gājām, pārbaudījām - šķita, vēl kaut kur gruzd. Saucām vēlreiz ugunsdzēsējus. Viņi atbrauca, atlauza dēļus starp griestiem, un tiešām - bija vēl dzirkstelīte,» stāsta Jānis.
Atstāja degošu svecīti
Amerikāņu Stafordšīras terjermeitene Kleo bija Jāņa ģimenes mīlule. Kad piedzimusi meita, kucēntiņš paņemts, lai aug kopā ar bērnu. Tā viņi spēlējušies, kopā gājuši pastaigās teju desmit laimīgus gadus. Kleo nav bijusi īpaši mācīts suns, tomēr, kā Jānis teic - «gudra meitene». Kleo šai ugunsnelaimē aizgāja bojā. «Mums ļoti žēl,» ar rūgtumu nosaka Jānis un piebilst: «mēs ļoti centāmies viņu izglābt, arī ugunsdzēsēji palīdzēja. Bet neizdevās. Suns noslēpās istabā. Bet viss bija dūmos, un mēs paši ilgāk vairs nevarējām palikt iekšā. Paņēmu trepes, pieliku pie loga un dauzīju ārā savu logu. Mēģināju suni sasaukt, bet Kleo neatsaucās. Arī ugunsdzēsēji, kad pārliecinājās, ka cilvēku iekšā vairs nav, uzskrēja augšā - suni atrada, bet bija jau par vēlu. Kleo nosmaka dūmos.»
Tagad Jānis saka, pret kaimiņiem nav ne dusmu, ne aizvainojuma. Vienīgi bērni tik ļoti skumstot par Kleo, ka īsti negribot spēlēties ar kaimiņu bērniem no apakšējā stāva. Viņi tovakar bija atstāti bez vecāku uzraudzības. «Tā bija vecāku bezatbildība,» uzskata Jānis un turpina: «Vecāki plauktā virs gultas bija nolikuši degošu svecīti. Atstāja divus mazus bērnus, kas svecīti apgāza - tā iekrita tieši gultā. Jā, sākumā bija dusmas, bet nav jau ko dusmoties. Tikai tā nebija pirmā reize. Reiz sieva pie kaimiņiem bija iegājusi, aizrādījusi, ka degošu sveci nevar atstāt pie gultas, jo nelaime nenāk brēkdama. Bet tā nāca brēkdama. Tas bija tikai laika jautājums.»
Nu jau ar Ditas un Roberta vecākiem Aigu un Andi Freimaņiem (ugunsgrēka brīdī Aiga gaidīja trešo bērnu - red.) visas lietas ir izrunātas. Jānis stāsta: «Mums ir labas attiecības ar visiem kaimiņiem, nesen aizvedu Freimaņus uz laukiem pēc kartupeļiem. Esam arī izrunājuši ar Andi, lai pēc ugunsgrēka viss būtu sakārtots, dzīvoklis izremontēts. Tā viņam arī teicu - tavus bērnus esmu izglābis, bet mans suns velti negāja bojā; rīkojies, lai viss būtu sakopts. Remonts top. Andis pats strādā - nav ko pārmest. Arī mantas viņiem ir sadotas.» Apkārtējie atbalstījuši Freimaņu ģimeni, palīdzējuši ar drēbēm, sadzīves lietām. Arī pašam Jānim un viņa ģimenei nācies šķirties no lielākās daļas drēbju - tā piesūkušās ar dūmiem, ka nav bijušas lietojamas. Kādu laiku pat bērnus nav varējuši palaist uz skolu. «Māja ir veca - vēsturiskais piemineklis. Kamēr logus sataisīja... Mēs paši te cīnījāmies ilgi, kamēr visu sakopām. Sodrēji bija visneiedomājamākajās vietās, pat traukos. Arī tagad - citreiz vējš uzpūš un dūmu smaka vēl uzvēdī.»
Skarba mācība
Jānis Pomaskovs ir viens no tiem, kas Meijermuižā organizē talkas, iekārto apkārtni, ar Meijermuižas bērniem iet pārgājienos un «ievieš kārtību», kā pats saka. Viņš netiecas pēc uzslavām, jo uzskata, ka ugunsgrēkā paveiktais nav bijusi nekas īpašs.
«Kopš bērnības esmu bijis organizators, drošs puisis. Skautos desmit gadu esmu gājis, esmu pats vadījis skautus. Mans vecaistēvs ir Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Nu arī pats esmu pie ordeņa ticis,» smaida Jānis un rāda Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas apbalvojuma zīmi Par pašaizliedzību, ko ar iekšlietu ministra rīkojumu nupat saņēmis par drošsirdīgu un pašaizliedzīgu rīcību ekstremālās situācijās, glābjot cilvēku dzīvību. «Ugunsdzēsēji ir tie, kas pelnījuši tik augstus apbalvojumus, jo viņi apzināti iet uz risku. Un katru dienu. Atceros, dūmi bija tik biezi, ka no kājām sit nost - nevienam nenovēlu to piedzīvot,» saka Jānis un piebilst: «Man galvenais jau, ka kaimiņš pasaka paldies.» Un Andis Freimanis joprojām Jānim saka šos vārdus.
«Šī mums ir skarba mācība. Tikai kādas divas reizes bērnus tā tikām atstājuši - gājām uz veikalu pēc produktiem. Mums jau līdz tuvējam veikalam stunda turp un atpakaļ kājām,» stāsta A. Freimanis. Tovakar, kad ar sievu atgriezušies no veikala, kāds, nākot pretī, jau saucis, ka māja deg. Andis nometis pārtikas produktu maisus un meties skriešus uz mājām... «Tagad nekad vairs mazos neatstājam mājās vienus. Esam ļoti pateicīgi Jancim,» apgalvo Ditas un Roberta tētis. «Mēs lepojamies ar Jāni,» klusi bilst Aiga Freimane.