Ko paredz direktīva par energoefektivitāti?
Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva par energoefektivitāti ir spēkā jau kopš 2012. gada. Direktīva ievieš vairākas obligātas prasības energoefektivitātes jomā, kuru izpildei nepieciešamas izmaiņas ne tikai Latvijas enerģētikas politikā un normatīvajos aktos, bet arī ar energoefektivitāti saistītajās citās politikās. Direktīvas prasības vērstas uz tādas nacionālās energoefektivitātes sistēmas izveidi, kas ļauj valstij veikt enerģijas ietaupījumus visās enerģētikas jomās - enerģijas ražošanā, pārvadē un galalietotāju segmentā.
Kāds tomēr ir galvenais direktīvas mērķis? Vai tas nav atkal kāds ierēdņu izstrādāts dokuments ķeksīša pēc?
Jāsāk ar citu jautājumu - kāpēc aizvien vairāk gan Latvijā, gan Eiropā runā par energoefektivitāti? Enerģētikas ekspertu aprēķini rāda - Eiropas Savienības (ES) iedzīvotāji tērē gan pārāk daudz enerģijas, gan pārāk daudz naudas, lai dzīvotu tādās ērtībās, pie kādām pieraduši. Te ir runa gan par elektroenerģiju, gan siltumenerģiju, gan transportu. Var taču, piemēram, braukt ar videi draudzīgu automašīnu, kurai ir daudz mazāk izmešu un arī citi parametri ir krietni labāki un efektīvāki, turklāt ietaupot arī naudu. Ikdienā šis jautājums skar ikvienu, tāpēc ES jau pirms kāda laika nolēma veikt energoefektivitātes pasākumus trijos lielos virzienos - pirmkārt, siltumnīcas efektu izraisošo gāzu samazināšanā, otrkārt, par 20% palielinot atjaunojamo resursu izmantošanu enerģijas ražošanā, treškārt, par 20% palielinot energoefektivitātes pasākumus. Protams, tie ir vispārējie vadmotīvi visas ES līmenī, bet katrai valstij šie ieteikumi jāpiemēro atbilstoši savām prioritātēm. Tāpēc arī tika nolemts ar pašreizējo direktīvu aizstāt iepriekšējo, kurā iekļautās prasības jau bija novecojušas.
Kādas ir galvenās atšķirības?
Tagad ietverti vairāki mūsdienu situācijai svarīgi jēdzieni, piemēram, enerģijas efektīvs patēriņš, kas nozīmē mainīt ikdienas ieradumus - vairāk domāt par iespēju netērēt enerģiju lieki, piemēram, izvēloties energoefektīvākas elektroiekārtas, tāpat arī kontrolēt, kur enerģiju patērējam nevajadzīgi. Būtisks virziens ir arī ēku energoefektivitāte. Ekspertu secinājumi ir gaužām bēdīgi - ēku apsildei tiek tērēts ap 60% no ES saražotās enerģijas. Veicot ēku siltināšanu, šo patēriņu iespējams samazināt uz pusi, un tie nav tikai aprēķini uz papīra.
Tiešām patēriņu iespējams samazināt tik lielā apjomā?
Varbūt ne gluži visās ES dalībvalstīs tieši par 50%, jo dažādās ES dalībvalstīs energoefektivitātes rādītāji atšķiras. Taču Latvijā ēku apsildei gadā tiek patērētas 200 kilovatstundas enerģijas, kamēr Skandināvijas valstīs šis rādītājs ir 100 kilovatstundu gadā uz ēku. Skandināvija ir paraugs daudzām citām ES valstīm, ka ar augstāku apzinīguma līmeni iespējams dzīvot tikpat kvalitatīvi, taču mazāk tērēt.
Latvijā jau arī ilgāku laiku, sevišķi valsts līmenī, aktīvi runājam par energoefektīvu dzīvesveidu. Pagaidām reālajā dzīvē ne visai labi sokas...
Jāsaprot, ka energoefektivitāte ir ļoti specifiska joma. Vidējais Latvijas iedzīvotājs ir ļoti atturīgs, runājot par ilgtermiņa ieguldījumu veikšanu, turklāt lielākajai daļai arī nemaz nav brīvu līdzekļu, lai varētu atļauties tos investēt šādu pasākumu īstenošanai. Tomēr nekas tā neveicina energoefektīvu domāšanu kā resursu sadārdzināšanās. Taču te atkal jāsastopas ar paradoksu - liela daļa cilvēku gatavi pārmaksāt par enerģijas patēriņu, bet nav gatavi ieguldīt ēkas siltināšanā, nomainot logus un durvis, nosiltinot pagrabus un bēniņus, ventilāciju. Protams, tas viss prasa naudu, taču tas ir ieguldījums ilgākam laikam un atmaksājas.
ES direktīva un Latvijā topošais Energoefektivitātes likums ar sankcijām liks mums mainīt domāšanu?
Nebūs gluži tā, ka tagad sankcijas tiks piemērotas katram personīgi, taču vienlaikus skaidrs, ka gan direktīvas, gan arī topošā likuma prasības būs vērstas uz to, lai dzīvot neenergoefektīvi kļūtu neizdevīgāk. Nevajag uzreiz pilnībā mainīt dzīvesveidu, ieguldīt milzīgas summas. To visu var darīt pakāpeniski. Turklāt vispār var sākt ar ikdienu - izslēgt apgaismojumu telpās, kurās konkrētajā brīdī neuzturamies, kardināli mainīt dažādu elektroiekārtu darbināšanas režīmus. Piemēram, daudzi no mums drēgnās rudens un pavasara dienās, kad centrālā apkure vēl nav pieslēgta vai jau ir atslēgta, mājokļa apsildei izmanto eļļas radiatorus. Rēķini par elektrību šajā laikā pieaug ļoti būtiski, taču, mainot paradumus un samazinot radiatora jaudu laikā, kad mums siltums nav vajadzīgs lielā apjomā, mēs ietaupām. Speciālisti aprēķinājuši, ka, pareizi darbinot dažādas elektroierīces, varam ietaupīt līdz pat 10% mēnesī, un, ja sarēķināsim gada griezumā, summa būs vēl iespaidīgāka.
Gribat teikt, ka, tikai nedaudz mainot paradumus, visi ietaupīsim?
Ierīces, kas paliek tā sauktajā gaidīšanas režīmā - televizori, datoru monitori - gada laikā ES kopumā iztērē deviņas teravatstundas elektroenerģijas, kas ir vismaz pusotru reizi vairāk nekā kopējais elektroenerģijas patēriņš gadā Latvijā. Skaidrs, ka cilvēki paši no labas gribas nemainīs paradumus. Tāpēc arī direktīva paredz stibiņu.
Piemēram?
Gan direktīvā, gan arī nacionālajā likumdošanā tiks iestrādātas energoefektivitāti veicinošas normas, kas būs saistošas valsts un pašvaldības sektoram, kuram energoefektivitātē būs jārāda piemērs privātajam sektoram. Piemēram, noteikts, ka ik gadu valstij un pašvaldībām būs jāpalielina energoefektīvo ēku fonds par 3%. Tā kā valsts pārvalde organizē dažādus iepirkumus, tad normatīvi turpmāk noteikts, ka jebkuram iepirkumam - vai tas ir pakalpojums vai prece - jābūt energoefektīvam, jebkurā gadījumā iepirkuma dalībniekam viena no konkursa prasībām būs atbilstība energoefektivitātes pasākumiem.
Savā ziņā tiks veicināta ķēdes reakcija? Valsts kļūst energoefektīvāka un ar konkursu starpniecību piespiež tā rīkoties arī biznesu?
Vienkāršoti tā to varētu definēt. Ir daudz cilvēku, kuri jau tagad dzīvo energoefektīvi un tādējādi ir reāls piemērs, ka var dzīvot tikpat labi, bet lētāk. Tieši tāds pats piemērs turpmāk būs arī valsts un pašvaldības. Direktīvas izstrādātāji jau sākotnēji apzinājās, ka brīvprātība nav labākais veids, kā veicināt energoefektivitāti, tāpēc viena no direktīvas normām, kura jāiestrādā nacionālajā likumdošanā, paredz veikt energoauditu lielajiem uzņēmumiem - pakalpojumu sniedzējiem. Tā būtība ir vienkārša - iedzīvotājiem rēķinos par pakalpojumu tiks izdalītas precīzas pozīcijas, kas veido kopējo rēķina summu, un varēsim ieraudzīt, ka administrēšanas izmaksas ir vienas no mazākajām rēķina kopsummas sastāvdaļām un ka tieši enerģijas izmaksas veido lielāko mūsu izdevumu daļu. Tāpat pakalpojuma sniedzējiem būs pienākums veicināt energoefektivitātes pasākumus. Te gan ir nianse - lielākoties pakalpojuma sniedzēji nav tiesīgi ieguldīt līdzekļus trešo personu īpašumā. Tāpēc ir ideja veidot energoefektivitātes fondu, kurā pakalpojumu sniedzēji iemaksās konkrētu naudas summu. Savukārt no šā fonda līdzekļiem varētu tikt īstenoti dažādi energoefektivitātes pasākumi.
Mums gan ir zināma pieredze ar dažādiem fondiem un iemaksām. Cilvēki šādus fondus vienmēr uztver kā risku, ka sadārdzināsies konkrēts pakalpojumus.
Vēsturiski tiešām bijis tā, ka vidējais, tipiskais iedzīvotājs personiski nesajūt konkrētus ieguvumus no projektu, kas tiek īstenoti globālāk nekā tikai viņa mājoklī, realizācijas. Taču būsim godīgi - ir daļa cilvēku, kuriem pietiek naudas, lai to iztērētu dažādām absolūti nevajadzīgām lietām un viņiem ir labi. Protams, energoefektivitātē jāiegulda mazliet vairāk nekā divi eiro, tomēr šāds fonds būtu mehānisms, kā iekrāt naudu lielāku projektu realizācijai. Valsts patlaban tieši neiesaistās energoefektivitātes finansēšanā, tāpēc visas cerības liktas uz privātajiem komersantiem.
Nav noslēpums, ka bankas ne īpaši labprāt finansē energoefektivitātes projektus vai arī piedāvā aizdevumus uz 6-8 gadiem, kas ir pārāk īss temiņš. Taču jāsaprot arī, ka bankas nav labdarības iestādes un tām ir svarīgi pelnīt. Tieši tāpēc šāda fonda izveide ir nepieciešama, lai faktiski radītu alternatīvu banku aizdevumiem. Iespējams, bankas, redzot, ka sākusies aktivitāte šajā nozarē, mīkstinās savus nosacījumus.
Skaists sapnis...
Nebūt ne! Privātajam sektoram ir tikai jāsajūt, ka šī joma ir perspektīva un peļņu nesoša. Pēc pirmo projektu veiksmīgas realizācijas tirgus noteikti iekustēsies. Iedzīvotājiem stimuls varētu būt, piemēram, nekustamā īpašuma nodokļa atlaides piecu sešu gadu garumā vai citi ieguvumi, ko var piemērot valsts vai pašvaldības. Tādējādi arī energoefektivitātes process veiksmīgi tiktu iekustināts plašākā mērogā. Uz to ir vērsta arī direktīvas un topošā likuma jēga.