Var, protams, vainot politiķus un medijus, kas nespēj ieskaidrot tautai, cik labi nu tā dzīvo. Var atrunāties, ka tādi kā «tante Bauskā» pasauli uztver pārāk subjektīvi. Bet faktu, ka pašreizējo Latvijas ekonomikas stāvokli kā labu vērtē vien 4% iedzīvotāju, bet negatīvi - 53%, ignorēt nav iespējams. Tas ir saskaņā ar jaunākā DNB Latvijas barometra pētījuma rezultātiem.
Jā, atsevišķi dati attiecībā pret iepriekšējo periodu uzrāda attieksmes uzlabošanos. Kā saka - par dažiem gramiem. Bet lietas būtību - kopējo pesimisma un optimisma attiecību - tas neko daudz nemaina. Jo nav pamata. Mums visu ko var stāstīt par apbrīnojami veiksmīgo krīzes pārvarēšanu, rekordaugsto (procentuāli no zemiem bāzes rādītājiem) izaugsmi, bet, kamēr sabiedrības vairākums to nebūs sajutis «uz savas ādas», visas skaistās politiķu pašslavināšanās frāzes skanēs tukšumā.
Savu zīmogu uz cilvēku situācijas pašnovērtējumu atstāj gan šā brīža priekšvēlēšanu stagnācija, kad visas reformas ir «noliktas uz bremzēm» un tiek kušināts ikkatrs politiķis, kas kaut mazliet ieminas par nodokļu celšanu vai citām vēlētājiem netīkamām lietām, gan arī starptautiskais konteksts - apdraudējums, ko arī paši izjūtam Krievijas un Ukrainas attiecību dēļ -, kā arī mūsu joprojām zemā dzīveslīmeņa rādītāji, salīdzinot ar valstīm, kur tautieši visbiežāk dodas darba meklējumos.
Ja tu skrien krosu pa mežu kopā ar krietni stiprākiem un visu laiku velcies astesgalā (vienalga - pirmais vai trešais no beigām), nespējot nevienu apdzīt, var pienākt brīdis, kad jebkādas uzslavas par centību vai izturību var sākt šķist kā izsmiekls. Izsīkst pašapziņa. Šādas tendences risks saskatāms jau pieminētā pētījuma rezultātos - cīnies vai necīnies, būtiski nekas nemainās. Un tad nav tālu līdz brīdim, kad atmet ar roku un padodas. Kad nav, tad nav... Valsts gadījumā tas nozīmētu visu jauno vēl straujāku aizbraukšanu. Un paši saprotat, ko tas nozīmē kontekstā ar to, ka mirstības līmenis Latvijā ir otrs lielākais Eiropas Savienībā.
Tas, kas var glābt valsti un cilvēku ticību tai, kā arī uzlabot sākumā pieminētā pašnovērtējuma rādītājus, ir skaidra, aktīva, uz sabiedrībai labi saprotamu rezultātu tendēta politika, kas spēj mobilizēt arī tautu jaunam uzrāvienam. Un te nav runa par vienas vai otras partijas izšķirošo nozīmi. Tas ir kopdarbs. Ir jānāk tādam kā jaunas politiskās kultūras vilnim, kad ministri, deputāti un pretendenti uz šiem statusiem beidzot pārtrauc ierasto samazgu spaiņu šļakstīšanu vienam otra virzienā un sāk sacensties par labāko piedāvājumu valsts izaugsmei. Nevairoties no nepopulāriem soļiem - ja vēlētāji redzēs, ka tie pamatoti un nepieciešami, gan jau akceptēs un reitingu nenograus. Nebaidoties arī pieņemt un atzīt ideju vai ierosmi, kas nākusi no konkurenta. Domājot, kā papildināt un uzlabot, nevis «noairēt». Politiskā greizsirdība par to, kam tiks visi lauri, jau tā gana daudz ļaunuma Latvijai nodarījusi.