Teātru Ābolu ķocis

,,,,,

Neizdevies teātra piedāvātais jaunais nosaukums, jo tas sašaurina lugas filozofisko problemātiku, maldina H.Ibsena daiļrades zinātājus. Juna Gābriela Borkmana problemātika šābrīža pasaulē (jo īpaši Latvijā) ir ārkārtēji aktuāla. Kā dzīvot pēc finansiālas un morālas katastrofas? Kur rast spēku atteikties no ilūzijām par sevi un citiem, lai pieņemtu patiesību, lai arī cik rūgta tā būtu? Kā saprasties dažādām paaudzēm? Izrāde balstīta uz lakoniskiem, spriegiem dialogiem. Taču aktieru tēlojumā iezīmējas kāda problēma. Tēli nemitīgi cīnās cits ar citu par savu patiesību, tāpēc loģiski, ka viņi izturas zināmā mērā teatrāli (cildenas pozas, izteiksmīga runa ar pasvītrotām dramatiskām intonācijām). Taču nepieciešami momenti, kur aiz šīm pozām pavīd dzīvs, dabisks cilvēks. Tas izdodas vienīgi Lolitai Caukai (Gunhilde). Citos gadījumos rodas iespaids, ka arhaisku teātri spēlē nevis tēli, bet tādi cienījami aktieri kā Astrīda Kairiša (Ella), Ģirts Jakovļevs (Borkmans), Ainārs Ančevskis (Erharts), Ilze Rudolfa (Viltona kundze), Māra Zemdega (kalpone Mālene).

,,,,,

Formāli izrādes situācija centrējas ap ģimenes dzīvi pēc finansiāla kraha. Kaut gan tas ir tikai šķietamais krahs, īstais, protams, meklējams šīs ģimenes attiecībās, kā to pasaka priekšā jaunradītais izrādes nosaukums. Precīzs, bet arī didaktisks. Pēc atmosfēras un spēles manieres šis ir tāds reālistisks, XX gs. tradīcijā iekonservējies iestudējums. Aizrautīguma, degsmes, nerva un dziļa pārdzīvojuma šai kamerzāles izrādei pietrūkst. Tāpēc tas arī īsti neveido sasaisti ar laiku, kurā mēs dzīvojam pašlaik, kaut varētu. Dramatismu palaikam noēd deklamatīvisms. Žēl, ka tas ieskanas Ģ.Jakovļeva Juna Gābriela Borkmana tēlā, jo tieši viņš ir tā saite, kurai pretrunīgā spēcīgu jūtu kamolā jāsaāķē dvīņumāsu - Gunhildes (L.Cauka), Ellas (A.Kairiša) - un dēla (A.Ančevskis) attiecības. Borkmans ir it kā pārdedzis un vienaldzīgs, nekas viņu vairs tā īsti nesatrauc un iekšēji nesakustina. Sevī centrēts, viņš neizraisa rezonansi arī apkārtējos. A.Ančevskis dēlu nospēlē pieklājīgi, bet ne vairāk. Interesantākais un arī skumjākais, kas notiek, norisinās abu māsu starpā. Nodota mīlestība, greizsirdība, sāncensība, iekšēja nepiepildītība un īpašnieciskuma tieksmes, maigums un nevainīgā balsī izšļākta inde. L.Cauka un A.Kairiša spēlē klusināti, bez afektācijas, un tas uzrunā. Māsas, kas tik lielu dzīves daļu izniekojušas, gruzdot vēlmē piesavināties kādu uz mūžu.

,,,,,

Ļoti, ļoti klasisks teātris. Sākumā - vārda labākajā nozīmē. Režisora Feliksa Deiča konceptuāli izturētā nostāja - runāt teātrī par nopietno/būtisko psiholoģiska teātra valodā - visu cieņu. Jābūt drosmīgam, lai sabiedrības un mārketinga spiediena apstākļos Ibsena lugu pārdēvētu, kas, šaubos, vai kādam izsauc patīkamas emocijas. Smagi svečturi. Ievas Kundziņas kostīmi - mākslas darbi ar sarežģītiem izšuvumiem, tos vien var pētīt teju kā Vasiļjeva Parīzes kolekciju. Nacionālā teātra lielo aktieru - Astrīdas Kairišas, Ģirta Jakovļeva, Ulda Dumpja - nevainojama dikcija, personības aristokrātiskums, spēja «ņemt telpu». Diemžēl izrādes otrajā pusē šī labā klasika pakāpeniski pārvēršas par pretmetu. Pārsvaru ņem majestātiski dramatiskas pozas. Šķiet, ka viss tiek pateikts divreiz. Nav atstāta ne mazākā neviennozīmība varoņu pasaulē. Viss notiek bez pārmaiņām fatāli, lai kādi lūzumi un pārvērtības notiktu varoņu iekšējā pasaulē. Finālā šķiet, ka Ģirta Jakovļeva Borkmans savu no jauna atrasto jaunības/mūža mīlestību, ko Astrīda Kairiša spēlē partneriski pretimnākoši, vispār neredz. Patīkami izņēmumi ir Lolitas Caukas Gunhilde un Ulda Dumpja pasaulei pārāk labais Vilhelms Foldāls - dzīvi, sarežģīti cilvēki.