Atkal plīti nenoslaucīja uzreiz pēc gatavošanas. Vēlāk jau būs piekaltis.» Tā kā šī saruna nebija interesanta, sāku uz austiņām klausīties mūziku. Kad par šo tematu runāju ar kolēģi, viņa bija noskaņota kareivīgāk: «Vai tiešām autobusā jādomā tikai par sevi un jārunā pa telefonu? Nīderlandē radās sajūta, ka cilvēki nemaz nezina, ka tādi mobilie telefoni atklāti, jo publiski runā retais.» Arī Francijas ātrvilcienā kolēģe bija novērojusi kādu cieņas pilnu gadījumu. Pasažierim pavisam klusu iezvanījies mobilais. Viņš piecēlies un izgājis runāt telpā starp vagoniem. Pēcāk kolēģe pamanījusi pie sienas piktogrammu ar pārsvītrotu mobilo tālruni. Kāpēc cilvēki domā, ka viņu sarunas tik interesantas, ka tajās jāklausās? Vai Latvijā pienāks laiki, kad nebūs jāklausās sadzīves apskati un tas, kā jaunieši «dancina» mobilā fīčas?
Noteiks klients
«Stundā, ko pavadu sastrēgumos autobusā, varu nokārtot daudz lietu. Citādi tas būtu zaudēts laiks un novājināts iekšzemes kopprodukts,» atbildēja kāds kungs, kad vaicāju, vai viņš būtu ar mieru nerunāt transportā pa mobilo. Turklāt no neinteresantajām sarunām tramvajā tāpat nevarot izvairīties, jo cilvēki savā starpā sarunājas. «Tā teikt, brīva valsts un cilvēki. Ja nevari pieciest vai nespēj aizrādīt runātājiem - brauc ar velosipēdu,» kungs argumentēja. Viņam runātāji netraucējot. To, ka tā nav samilzusi problēma sabiedrībā, apliecina arī Liene Rumpaine, Rīgas satiksmes (RS) Informācijas centra vadītāja. Tikai reizi mēnesī saņemot sūdzību par traucējošajām mobilajām sarunām, jo lielākoties kaitinot MP3 atskaņotāju radītais skaļums. Par ierobežojumiem piktogrammu veidā RS domātu, ja sūdzībnieku būtu vairāk. «Patlaban iesaku pasažieriem to risināt savstarpēji.» Mobilās sarunas diez ko netraucē arī vilcienu pasažieriem, jo Egons Ālers, a/s Pasažieru vilciens ārējo sakaru vadītājs, spēj atcerēties tikai vienu sūdzību gada laikā. E.Ālers pieļauj, ka piktogrammas izvietošana būtu klientam draudzīgs pasākums, taču pasažieri, visticamāk, to uzskatītu kā ierobežojumu. «Lai ieteiktu transportā nerunāt pa mobilo, mums būtu jāpiedāvā alternatīva - vieta, kur to var darīt.» Pašreizējo vilcienu tamburos esot daudz skaļāks nekā vagonos un parunāt nevarot. «Visu noregulēs klients. Ja sūdzēsies, tad domāsim.» E.Ālers pieļauj, ka nelietot mobilo varētu piepilsētu reisos, taču ne tālajos, jo «vajag bērnam piezvanīt un pajautāt, kā jūtas, ja viens brauc vilcienā uz Ventspili.» Turklāt aizliegumi ne vienmēr nodrošinot to ievērošanu. Kā piemērs, ka aizliegums var kaut nedaudz pieklusināt mobilo sarunu cienītājus, ir pilsētsociologa Viestura Celmiņa stāstītais gadījums par to, ka kādas augstskolas bibliotēkā veica aptauju, vai vajag aizliegt mobilās sarunas. Lielākā daļa atzina, ka jāaizliedz, jo traucē. Kopš zīmes parādīšanās cilvēki turpina runāt, tikai klusāk vai slēpjoties starp grāmatplauktiem.
Tendence necelt
Kādi cilvēki mēdz runāt publiskās vietās un kāpēc tā dara? «Inteliģences un kultūras trūkums,» runāšanu izrādes laikā komentē Dailes teātra pārstāve Liene Jakovļeva. «Bet teātrī aizrādīt ir vieglāk, jo tur runāšana traucē vairāk nekā autobusā, vai ne? Teātra izrādē klusums nav nejaušs,» publiskās telpas salīdzina V.Celmiņš. Lai arī teātris un bibliotēka esot publiskais etalons, cilvēki atļaujas atbildēt uz telefona zvaniem, jo «ir izplūdusi privātuma robeža. Tā ienāk publiskajā telpā. Tā ir indivīda uzvara pār publiskumu». Turklāt cilvēks ar telefonu tik ļoti saradis, ka tā lietošana nešķiet citiem traucējoša. «Mobilais kļuvis par trešo ķermeņa roku vai kāju. Kā protēze. Kā drošības aksesuārs, kas, nedod dievs, aizklīdīs metru tālāk no ķermeņa.» Un ir arī iemesls - telefons apaudzis ar daudz funkcijām: e-pastu, radio, kompasu, modinātāju.
«Protēzes» lietošana atkarīga arī no dzimuma. Anna Kūkoja, studējot Zviedrijā mediju antropoloģiju un pētot, kā cilvēki publiskās telpās lieto IPhone, secinājusi, ka mobilajiem īpaši pieķeras sievietes: ja draudzene kafejnīcā aiziet uz tualeti, sēdēt palicēja rakstīs īsziņas, lai signalizētu, ka viņa nav viena. Sievietei svarīgākā telefona funkcija ir sazināšanās, turpretim vīrietis apskatīs videoklipu vai pētīs telefona tehnoloģiskās iespējas. «Tomēr metro it kā noslēgtie zviedri nekautrējas runāt intīmas lietas salīdzinājumā ar Nīderlandi, kur savulaik studēju un novēroju, ka mobilos izmanto gluži kā fiksētos - mēdz atstāt mājās. Lai kāds nelaikā un nevietā nenozagtu privātumu, jo draugi zina, kad viņu var sazvanīt.»
Nīderlandē cilvēki sevi par svarīgu uzskata nevis atbildot uz zvaniem jebkad, bet gan tad, kad vēlas. Viņi var nepacelt dienām ilgi, un apkārtējie to respektē. Klusums visiem patīk labāk nekā dažāds skaļums.