Retumu atlase
Savam pirmajam lielajam solokoncertam uz Latvijas Nacionālās operas skatuves viņa izvēlējās grūtāko ceļu, rūpīgi gatavotajai programmai atlasot mūziku, kura - vismaz mūsu Latvijas operizrāžu un koncertu repertuārā - ir retuma statusā. Jā, Čaikovskis, bet ne vairs Tatjanas vēstules skats, kuru dziedātāja nesen saviļņojošā un karstasinīgā emociju daudzveidībā atveidoja Jevgeņija Oņegina jauniestudējuma pirmizrādēs uz šīs pašas skatuves. Kopā ar minētajā jauniestudējumā sastapto diriģentu Mihailu Tatarņikovu dziedātāja apguvusi mums svešāku Čaikovska opermūzikas teritoriju un uzreiz, bez šādos koncertos tradicionālās simfoniskās uvertīras, tieši un smeldzīgi uzrunāja ar Nataļjas ariozo no operas Opričņiks. Tikpat nenodeldēts, galā koncertu programmās nedzirdēts repertuārs bija Miladas ārija no Bedržiha Smetanas operas Dalibors, galu galā arī Fidelijas atvadu ārija no Džakomo Pučīni agrīnās operas Edgars un emocionāli tik blīvā Madalēnas ārija La mamma morta no Umberto Džordāno operas Andrē Šenjē, (gaišākam akcentam) arī Riharda Štrausa dziesma Cecīlija.
Teātra piedzīvojums
Un, ja tomēr meklētu kādu pazīstamu stīgu, tad tā varētu būt Kristīnes Opolais vēlme iedziļināties psiholoģiski daudzslāņainos, pārsvarā traģisku mīlošo varoņu tēlos, jūtās, likteņos, drāmā. Ar sava soprāna niansēm bagāto tembru un ar jūtīgo teksta intonāciju, kurā nu jau rafinēti, izsmalcināti izstrādāts katrs sīkākais pavērsiens, dziedātāja liek gluži vai fiziski sajust savu varoņu tēlus un iekšējo pasauli, tuvinot koncertu īstam teātra piedzīvojumam.
K. Opolais ir skatuves māksliniece šī vārda pilnīgākajā nozīmē, viņai piemīt tam nepieciešamā intuīcija, instinkti, šarms, enerģija, temperaments. Dziedot viņa ar savām varonēm identificējas un prot rezonēt Čaikovska, Smetanas un Dvoržāka slāviski romantiskās mūzikas vibrācijām, kuru kvintesence šajā programmā bija Dvoržāka operas Nāra titulvarones dziesma Mēnesim - plūstošā dziedājumā un ļoti sievišķīgā balsī iemiesotu ilgu fenomens. Nāra ir viena no dziedātājas visspožākajām lomām, vispirms piedzīvota mūsu Operā, bet pērnruden - īstā zvaigžņu stundā Bavārijas operā Minhenē, kur mūsu dziedātāju salīdzināja ar šīs lomas ikonu Renē Flemingu. Šī notikuma vārdā bija vērts atteikties no debijas Ņujorkas Metropolitēna operā, kurā K. Opolais būtu redzama savā vēsturiski pirmajā skatuves lomā - kā Mizete Dž. Pučīni operā Bohēma. Starp citu, tieši kaprīzajā Mizetes valsī, kuru māksliniece nodziedāja kā vienu no numuriem dāsnajās piedevās, viņa parādīja, ka spilgti spēj iejusties arī šādā - uzspēlēti kaprīzā, dzīvessulu pilnā - tēlā. Savukārt tembrāli starojošu un vokāli siltu, lirisku kantilēnas plūdumu viņa demonstrēja Lauretas ārijā, kas kā liriska jaunības ideālās mīlestības sala paceļas pāri mantojuma tīkotāju komēdijas sadzīviskajai jezgai (Dž. Pučīni Džanni Skiki).
Ikvienā koncertpriekšnesumā K. Opolais pierādīja meistarību. Viņa ar savu soprānu rīkojas gan brīvi, gan gudri, mērķtiecīgi kontrolējot tās spēku, apjomu un krāsas. Var just, ka dziedātājai tagad ir ļoti labs padomdevējs. (Starptautiski slavenā vokālā pedagoģe Margareta Honiga, kura ir arī Elīnas Garančas skolotāja.) To, cik ļoti ir augusi K. Opolais vokālā un skatuves meistarība, jo īpaši apliecināja sniegums Dž. Verdi operas Dons Karloss plašajā Elizabetes ārijā. Monologā, kurā līdzās nepiepildītajai, upurētajai mīlestībai jau ir fatāla nāves dziņa, dziedātāja vokāli pārliecinoši izdzīvoja gan maigumu, gan visdziļākās sāpes un bezcerību.