Politiskajai ekosistēmai vēlēšanu priekšvakarā kļūstot arvien krāšņākai, prātā nāk trimdas vēsturnieka Ādolfa Šildes darbs Valstsvīri un demokrāti, kas veltīts virknei sabiedrisko darbinieku starpkaru Latvijā. Visvienkāršāk, protams, būtu uzreiz nocirst kā ar cirvi, ka Šildes lietotie apzīmējumi uz mūsdienu Latvijas politiskajiem aktīvistiem vispār neattiecas - ne tur valstsvīru, nedz demokrātu. Tomēr konstruktīvāk būtu minēt dažas Šildes eseju varoņu iezīmes, salīdzinājumus atstājot katra paša ziņā.
Starpkaru Latvija līdz Ulmaņa apvērsumam daudziem asociējas ar nebeidzamiem partiju ķīviņiem un politisko sadrumstalotību. Nav pamata šo versiju noraidīt, tomēr ne mazāk zīmīgi ir tas, ka politiskie pretinieki spēj atzīt viens otra labās īpašības un nopelnus arī (piemēram, dažu sociāldemokrātu līderu izteikumi par Arvedu Bergu vai Voldemāru Zāmuelu). Šķiet, tā ir politiķa demokrāta būtiska pazīme.
Saprotot, ka dažādos vēstures posmos risināmās problēmas ir atšķirīgas, tomēr uzkrītoši, cik ļoti šie cilvēki, kuri stāvēja pie Latvijas valsts pamatiem, nepieņēma uzstādījumu «tas nav iespējams», «ir tā, kā ir» utt. Gana labi apzinoties ierobežojumus šodien (vienalga, vai runa būtu par makroekonomiku vai etnisko situāciju), der atcerēties, ka 1918.-1920. gadā situācija bija daudzkārt smagāka - vienkārši sakot, nebija nekā, toties pārvaramo šķēršļu daudz vairāk. Bet bija vilkme nenobīties, neatlikt lēmumus, jo neviens palīgā nenāks, apstāties nedrīkst.
Svarīgi atzīmēt, ka liela daļa no šiem politiķiem (ja pieturamies pie Šildes izkārtojuma, piemēram, Miķelis Valters vai Marģers Skujenieks) savu pārliecību spēja uzturēt gadu desmitiem, strādājot tobrīd pilnīgi neiedomājamās neatkarīgās Latvijas idejas labā jau pirms Pirmā pasaules kara cariskās Krievijas laikā. Bija apcietināšanas, trimda, sabiedrības vairākuma noraidījums, tomēr, žargonā izsakoties, šie cilvēki bija gargabalnieki.
Un atkal ir kārdinājums teikt: nē, tas viss nav par «mūsējiem». Tomēr fakta konstatācija neko daudz nedod, jautājums ir: kāpēc? Jo, lai cik mēs rūktu par mūsdienu Latviju, diez vai cilvēka daba un spējas ir tik kardināli mainījušās gadsimta laikā. Varbūt politika ir vairāk profesionalizējusies un var piedāvāt lielāku komfortu (ja tu iekļūsti «apritē», gan jau nepazudīsi…)? Varbūt tagad tajā ir mazāk risku politiķiem personīgi (tēlaini izsakoties, ja tevi neapdraud valsts teritorijā sirojoši bruņoti pretinieki, nav «jāiespringst»). Valstiskums, nācija vairs nav tādas vērtības, jo XXI gadsimts piedāvā neskaitāmas citas piederības formas?
Iespējams, nav vērts čīkstēt - katram laikmetam savi politiķi. Tomēr tāpēc jo vairāk vērts interesēties un būt pateicīgiem Šildes un citu vēsturnieku aprakstītajiem, jo ir diezgan skaidrs: ja pašreizējos pārceltu pagātnē (1917.-1923. g.), nekādas Latvijas valsts vispār nebūtu.