Ja Tiesībsarga birojā bija iekšējās nesaskaņas, jāsakārto šie jautājumi, jāatjauno biroja rīcībspēja un jāpanāk, lai aug biroja autoritāte, uzskata Biznesa augstskolas Turība profesors Aivars Endziņš: «Ja birojs saņem simtiem un tūkstošiem sūdzību, ir jānoskaidro, kur ir problēma, un jāpanāk normatīvo aktu regulējums. Šobrīd valstī netiek īstenota laba pārvaldība, tas rada sūdzības. Jādomā par biroja darbinieku specializāciju tajās jomās, kurās sūdzību ir visvairāk. Ja sūdzības ir no ieslodzījuma vietām, tiesībsargam ir iespēja runāt ar ieslodzītajiem aci pret aci bez personāla klātbūtnes, un tad parādītos zemūdens akmeņi, kas nav iepriekš zināmi.» A. Endziņš uzskata, ka jārisina problēmas sociālajā jomā, personas datu aizsardzībā u. c. Tiesībsargam jābūt labam vadītājam, jo viņam ir ļoti plašas pilnvaras, kas līdzšinējā tiesībsarga Romāna Apsīša laikā nav izmantotas, norāda Latvijas Cilvēktiesību centra direktora p. i. Anhelita Kamenska. Viņasprāt, ir vajadzīga vīzija par Tiesībsarga biroja stratēģiju, lai tas pārtaptu no reaģējošas iestādes par proaktīvu institūciju. Viena no pārbaudēm tiesībsargam būs spēja aktualizēt mazākumtautību un nepilsoņu jautājumus, nebaidoties, ka viņu uzskatīs par nelojālu. Arī Rīgas Juridiskās augstskolas prorektors Mārtiņš Mits uzskata, ka tiesībsargam «jāstiprina proaktīva darbība un jāparāda iniciatīva pētījumu veikšanā jomās, kas šķiet problemātiskas. Pētījumiem jābeidzas ar rekomendācijām, kādi grozījumi jāveic likumdošanā».
Viens no trūkumiem tiesībsarga amata kandidāta izvēles procesā ir tas, ka viņu sāka meklēt pārāk vēlu, norāda A. Kamenska: «Pirmie kandidātu vārdi izskanēja janvārī un februārī. Ja sāktu meklēt oktobrī vai novembrī, mums būtu vairāki spēcīgi kandidāti, jo tas nav lēmums, ko pieņem pēdējā brīdī.» Pēc A. Kamenskas teiktā, arī Latvijas Cilvēktiesību centra bijusī direktore Ilze Brands-Kehre būtu gatava kandidēt, ja nebūtu piekritusi kļūt par EDSO augstā komisāra mazākumtautību jautājumos Knuta Vollebeka biroja direktori Hāgā. «Ir jābūt neatkarībai, kompetencei cilvēktiesību jautājumos un autoritātei. Tā kā J. Jansons ir mazpazīstams, ir ļoti grūti piemērot viņam šos būtiskos kritērijus. Tiesībsarga autoritāte jau tagad ir zema, un mazpazīstamība nepalīdzēs to celt,» uzskata A. Kamenska. Arī M. Mits par noteicošajiem kritērijiem tiesībsarga izvēlē uzskata kompetenci, neatkarību un autoritāti un atzīst, ka nevar vērtēt J. Jansona atbilstību šiem kritērijiem: «Viņš ir pilnīgi nepazīstams speciālistiem, ir šaubas par viņa kompetenci cilvēktiesību jautājumos, jo nav darbojies kā eksperts. Padziļinātu zināšanu trūkums un neatpazīstamība, autoritātes trūkums ir ļoti negatīvi signāli darbības sākšanai,» uzsver M. Mits. Skepsi par J. Jansonu paudusi arī Providus pētniece Iveta Kažoka: «Tā ir slikta zīme, ka viņu nepazīst cilvēktiesību speciālistu aprindās, tas liedz izvērtēt, vai viņam nepiemīt iepriekšējā tiesībsarga Romāna Apsīša trūkumi, piemēram, apātija, inerce, intereses trūkums par savu darbu. Viņš ir kandidāts no nekurienes.»