Intars Pučurs vicesuperpuikas titulu ieguva pirmajā konkursa gadā. Tagad pagājuši jau 20 gadi, bet arī šodien viņš var atcerēties, kuros pārbaudījumos varbūt vajadzēja rīkoties savādāk, lai kļūtu par pirmo Latvijas superpuiku. Tomēr gūtā pieredze un motivācija bijusi neatsverama arī turpmākajā dzīvē, viņš atzīst.
Tuvojoties Tehniskā jaunrades nama Annas2 rīkotā konkursa 20. finālam, bijušie superpuikas, kuri nu jau audzina savas atvases, stāsta, ka konkursā piedalījušies pašu spītības un ziņkārības vadīti.
Uz Šveici ar Lindu Leen
A. Apels pirmo reizi konkursā pieteicies kopā ar vairākiem klasesbiedriem. Kļuvis par Superpuiku 1994, nolēma cīnīties par titulu arī nākamajā gadā. «Atceros, ka otro gadu aizgāju ar tādu kā spītību un arī, lai rastu sev apliecinājumu, ka tā nebija nejaušība un kaut ko varu. Protams, tajos laikos tās balvas arī bija foršās,» viņš stāsta. Pirmajā gadā balvā bijis ceļojumus uz Šveici. A. Apels lidojis vienā reisā ar toreiz vēl nezināmo Lindu Leen, kura ceļojumu bija laimējusi, piedaloties Olgas disenītes konkursā. Otrajā gadā varēja izvēlēties starp velosipēdu un mopēdu, izšķīries par labu pirmajam, jo mopēds jau bijis mantojumā no vectēva. «Par to man draugi pārmeta pēc tam, ka es, muļķis, riteni paņēmu,» teic divkāršais superpuika.
Pirmās uzvaras pārsteiguma momentu esot izbojājis fotoreportieris, kurš viņu nofotografējis jau aizkulisēs. «Pienāca un gribēja nofočēt. Es prasu - kāpēc tieši mani? Viņš atbild - jo tu esi uzvarētājs. Sačakarēja visu gaidīšanas drudzi un uzvarētāja prieku,» viņš atceras.
Atbildības sajūta
Pēc dubultās uzvaras klasesbiedru attieksme pret viņu neesot kļuvis savādāka, tomēr čempiona tituls uzlicis lielāku atbildības sajūtu. Kad par palaidnībām izsaukts pie direktora, tad viņš vaicājis, vai pēc uzvaras piemetusies zvaigžņu slimība. «Vairāk bija jādomā līdzi, ko un kur dari,» saka A. Apels.
Ar Dienu viņš sarunājas Skype no Norvēģijas, kur aizbraucis, lai kopā ar labāko draugu Kasparu veidotu savu biznesu autosfērā. Šajā jomā viņš nostrādājis jau desmit gadu. Pērn pametis darbu Gros auto autodaļu tirdzniecībā, jo sapratis, ka vairāk nevēlas strādāt vēdera tiesai. «Cilvēka pievienotā vērtība šobrīd Latvijā tiek traģiski zemu novērtēta,» uzskata A. Apels. Savu nākotni tomēr viņš saista gan ar Norvēģiju, gan Latviju, jo šeit aug viņa sešgadīgā meitiņa. Vaicāts, vai tomēr nebija nedrošības sajūtas, krīzes laikā pametot darbu, viņš saka, ka esot visu kārtīgi apsvēris. Turklāt dubultā uzvara Superpuikā esot devusi ticību saviem spēkiem arī turpmākajā dzīvē.
Gribēja būt pirmais
Pirmais vicesuperpuikas titula ieguvējs I. Pučurs, kurš pats sevi dēvē par mūžīgi raganieti, šobrīd pilda Rīgas Skolēnu pils rēķinveža pienākumus. Paralēli arī iegūst otro augstāko izglītību. Pēc Latvijas Universitātes absolvēšanas viņš varēs pilntiesīgi strādāt par vidusskolas matemātikas skolotāju. Iepriekš I. Pučurs studējis ekonomiku Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Tomēr pēc tam, kad pusgadu Siguldas ģimnāzijā strādājis par fizikas skolotāju, viņš cer, ka ar laiku atkal atgriezīsies šajā amatā. «Sakarā ar manu mazo pieredzi šajā jomā par skolotāju šobrīd nestrādāju, bet ir doma, ka kādreiz atkal būšu skolotājs,» viņš teic.
Šobrīd I. Pučuram ir 33 gadi. Toreiz, 1992. gadā, pieteicies konkursā, jo gribēja kļūt par pirmo Latvijas superpuiku. Vārds «pirmais» viņam bijis lielākais stimuls. «Bija tāds žurnāls Laba, ja es pareizi atceros. Tur ieraudzīju pirmās kārtas uzdevumus. Daļu varēju izpildīt jau automātiski un tad izdomāju - kāpēc ne. Pārējiem uzzināju atbildes un tad sūtīju projām,» viņš atceras. Piedzīvotās konkursa atlases kārtas atmiņā palikušas kā aizraujošs un interesants gājiens uz mērķi. Sarežģītākais uzdevums viņam liecies sacerējuma rakstīšana: «Toreiz bija jāraksta, ko darītu, ja kļūtu par prezidentu. Vairs neatceros, ko tur rakstīju, bet tas man likās grūti.»
«Gribējās jau dabūt pirmo titulu. Pēc tam vēl ilgi domāju un varbūt varētu arī tagad vēl padomāt, ka finālā kaut ko vajadzēja darīt savādāk. Varbūt daži punkti, un es būtu pirmais,» stāsta pirmais vicesuperpuika. Tomēr tā brīža vilšanās ir uzskatāma par sīkumu, salīdzinot ar pieredzi, ko viņam deva piedalīšanās konkursā. «Tas viss noteikti bija vērtīgi. Tas man parādīja, ka ir jācenšas uz kaut ko tiekties un nevajag vienkārši noskatīties no malas,» saka I. Pučurs.