Valsts prezidents Andris Bērziņš sācis spēlēt mūsu politiķiem pagaidām nesaprotamu spēli. Pirmais un, šķiet, vienīgais no mūsu valsts augstākajām amatpersonām atļāvās jumta iebrukšanu Zolitūdes lielveikalā nosaukt par masu slepkavību. Visiem par pārsteigumu - iemanījās iedvesmot Valdi Dombrovski uz tam neraksturīgi radikālu rīcību - atkāpšanos no valdības vadītāja amata. Atteicās nominēt premjera amatā pirmo, ko partijas piedāvāja, norādot, ka tām ir labāki kandidāti. Un jau paziņojis, ka pēc valdības vadītāja nominēšanas izmantos iespēju atsaukt savu izvēli, ja ministru pretendenti nebūs gana labi.
Šāds līdera spēju demonstrējums no prezidenta puses politiskajā vidē, kam pēdējos gados bija raksturīga neizlēmība, laika vilkšana, nemitīga skabargu meklēšana otra acī un padomu prasīšana par katru sīkumu Eiropas priekšniecībai, raisījis cieņu pat tajos, kas iepriekš valsts galvu mēdza apsmiet par neveiklo izturēšanos starptautiskos pasākumos un runāšanu nepietiekami labā angļu valodā.
Interesanti, ka katru no iepriekš minētajām Andra Bērziņa pēdējo nedēļu aktivitātēm vismaz sociālajos tīklos pavadījusi arī diskusija par to atbilstību konstitūcijai un Valsts prezidenta pilnvarām - nedrīkstot vērtēt, pirms lēmusi tiesa, neesot tiesības pieprasīt premjera atkāpšanos un arī vērtēt ministru kandidatūras. Par pēdējo pat izskanējuši vāji slēpti draudi par iespējamo tiesvedību vai pārliecināšanu ar pārsvaru. Bet Andris Bērziņš, šķiet, to nemaz neņem vērā. Nu, nosauks kādu ministru par nepietiekami labu. Vai priekšvēlēšanu gadā partijas būs lielas ieguvējas, ja ar putām uz lūpām centīsies visiem iestāstīt, ka izbrāķētais tomēr ir gana derīgs?
Šķiet, šādā strupceļā sevi jau iedzinusi Vienotība, uzstājot uz Arta Pabrika kandidatūru valdības vadītāja amatam. Un, jo tālāk, jo situācija kļūst sarežģītāka: netieši par nepietiekami kvalificētu pretendentu Pabriku gadās atzīt arī savējiem. Piemēram, Solvita Āboltiņa, atsakoties pretendēt uz valdības vadītāja amatu, kā vienu no iemesliem nosauca, ka vadītāja amatam vajadzīgs cilvēks, kuram ir daudz labākas fiskālās un makroekonomiskās zināšanas. Nav manīts, ka politologs, bijušais ārlietu un aizsardzības ministrs būtu tādas sistemātiski apguvis.
Partiju spēju vienoties pret Valsts prezidenta diktātu apgrūtina arī atšķirīgās intereses. Neviens neapšauba Vienotības ieņemto iniciatīvas līdera lomu - konkurentiem izdevīgi, ka tā atbildības nastu par varas gadiem iznes līdz galam. Līdz vēlēšanām. Vēlētāju neatzītajai Reformu partijai neatliek nekas cits, kā pielīdēju pozā staigāt pakaļ Vienotībai, cerot vismaz uz kādu amatu jaunajā valdībā, kas ļautu izpelnīties arī vietu Vienotības kandidātu sarakstā Saeimas vēlēšanās. Olšteiniešus uz sarunām pie prezidenta neviens neaicina, bet skaidrs, ka viņi šobrīd jūtas visvairāk apdraudēti - ja esošās partijas veidos koalīciju kopā ar ZZS, strauji devalvēsies brīvo deputātu «zelta mandāti». Nacionālā apvienība skatās, kur stiprāki vēji, bet ZZS grib valdībā, tomēr vismaz publiski pēc tā neraujas, jo ieinteresēta palielināt ietekmi, nevis atņemt atbildību iepriekšējai varai.
Prezidenta izlēmība un prasīgums varētu iezīmēt pagrieziena punktu Latvijas politikā, panākot augstāku amatpersonu profesionalitāti un partiju atbildību par veicamo.