Sjēnas viduslaiku elpa
Lai nu ko, bet doties uz Toskānu un neapmeklēt Sjēnu būtu neprāts. Un ne tikai tāpēc, ka te atrodas viena no pašām vecākajām universitātēm Eiropā ar 700 gadu vēsturi un pasaules mēroga arhitektūras šedevrs Svētās Marijas doms, no kura jumta paveras skaists skats uz senlaicīgo pilsētu. Subjektīvi vērtējot, visbrīnišķīgākais, ar ko šī gotikas pilsēta lepojas, ir Kampo laukums. Tas paredzēts tikai gājējiem un izbūvēts gliemežvāka formā kā amfiteātris, kas sadalīts deviņos sektoros.
Laukuma centrs ir pilnīgi tukšs - tā vidū, ja ir vēlēšanās, var apsēsties zemē un sauļoties, namu apbūve apņem tikai Kampo laukuma malas. Vislielākā un iespaidīgākā no ēkām ir viduslaikos celtais majestātiskais rātsnams ar milzu torni un pulksteni. Tornī var arī uzkāpt - palūkoties uz laukumu no putna lidojuma. Pārējās ēkās, kas, salīdzinot ar rātsnamu, šķiet sīkas, iekārtotas vasaras kafejnīcas un suvenīru veikaliņi.
Tūristi pulcējas
Visvairāk tūristu šai pilsētā sastopams katru gadu 2. jūlijā un 16. augustā, kad laukuma bruģis ir nobērts ar smiltīm un te notiek zirgu skriešanās sacīkstes Palio. Jātnieki ģērbušies viduslaiku tērpos un jāj ar neapseglotiem zirgiem. Un nav svarīgi, kā zirgs nokļūst līdz finišam - ar jātnieku mugurā vai bez! Jo šis dzīvnieks svētkos ir galvenais.
No Sjēnas uz Sandžiminjāno vispirms devāmies ar vilcienu, kas Itālijā ir ievērojami lētāks nekā Vācijā. Izkāpām nelielas pilsētiņas Podžibonsi stacijā un no tās aptuveni pusstundu braucām ar satiksmes autobusu. Neilgā brauciena laikā var nesteidzoties izbaudīt Toskānas lauku ainavu - nelielus zaļganus pakalnus, mazas zemnieku mājiņas oranžā vai dzeltenā krās ā ar dakstiņu jumtu, ciprešu alejas, olīvu birzis, vīna laukus. Īpaši skaisti šeit esot rudeņos, kad koku lapas ir raibu raibas. Ne velti Toskānu dēvē par Itālijas pērli.
Bagātības rādītājs
Sandžiminjāno var pamanīt no tālienes; jau pa gabalu skatam paveras vairāki augsti mūra torņi. Pavisam kopā to ir 14, bet viduslaikos bijuši veseli 72. Tie ir dzimtu torņi, kurus viduslaikos citu pie cita sev pavēlēja uzcelt augstdzimušas ģimenes, lai labi varētu novērot pretinieku un jau laikus to iznīcināt, virsū uzlejot verdošu piķi, apmētājot ar akmeņiem un gružiem vai nošaujot ar bultu. Jāatceras arī, ka Toskānā cīņa pēc varas un ietekmes sfēru sadalīšana dižciltīgo vidū bija īpaši nežēlīga un asiņaina. Turklāt, jo bagātāka dzimta, jo augstāks tornis. Paši itālieši šo vietu smiedamies dēvē par «Itālijas Manhetenu». Maza daļiņa patiesības tajā ir, jo dzimtu torņi ir vienas no pirmajām augstceltnēm pasaulē.
Sandžiminjāno var nokļūt pa divām ieejām - ziemeļos pa Sanmateo vārtiem vai dienvidos pa Sandžovanni vārtiem. Pilsētiņu no visām pusēm apjož augsti mūri, kas liek justies kā viduslaikos. Mazās, šaurās, līkumotās ieliņas šo izjūtu tikai pastiprina. Dažviet ielu malās, kur tiek vairāk gaismas, gan atrodas lieli puķpodi ar dažādiem augiem, arī eglītēm, kas vēl palikušas no Ziemassvētkiem. Kādas ieliņas galā atklājām pat nelielu tuneli, pa kuru var iziet uz nākamo ielu. Tā līkumojot, nokļūstam līdz pilsētiņas centrālajai vietai - Čisternas laukumam, kura vidū no 1273. gada atrodas renesanses laika aka. Tā ir visiecienītākā fotografēšanās vieta pilsētā. Netālu atrodas Doma laukums ar rātsnamu un, protams, baznīcu.
Taču šai vakarā visskaistāko skatu uz pilsētu notvēru uz kāda attālāka ceļa labu gabalu no centra. Lūkojoties uz vienu pusi, var redzēt Toskānas pasteļtoņu ainavu, uz otru - dažus dzimtu torņus. Šajā vietā sagaidījām saulrietu, uz kura fona augstie akmens milzeņi izskatījās fantastiski.