«Ivana Klementjeva sudraba medaļa kanoe airēšanā 1000 metru distancē, Aigara Fadejeva 6. vieta soļošanā, Borisa Timofejeva 6. vieta stenda šaušanā, kā arī vēl astoņas vietas pirmajā desmitniekā - tāda ir Latvijas olimpiskās delegācijas sasniegumu kopīgā bilance XXVI olimpiādes spēlēs Atlantā,» kopsavilkumu 1996. gada 6. augusta Dienā sniedza Dienas speciālkorespondents Atlantā Guntis Keisels un steidza mierināt sporta fanus: «Apmēram tāda pati bilance ir lietuviešiem (attiecīgi viena medaļa, trīs vietas sešiniekā un vēl desmit - desmitniekā) un igauņiem (četras vietas sešiniekā, vēl sešas - desmitniekā). Interesanti, ka arī pirms četriem gadiem Barselonā Baltijas valstu delegāciju olimpiskā raža bija apmēram vienāda. Toreiz bija vairāk medaļu (Latvijai divi sudrabi un bronza, kaimiņiem - pa zeltam un bronzai), toties daudz mazāk sportistu spēja būt līdzvērtīgi konkurenti pasaules elitei.»
Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Vilnis Baltiņš Dienai Latvijas olimpisko startu Atlantā toreiz vērtēja kā padarītu minimāli nepieciešamo darbu un uzrādīja arī tradicionālās vainas, pirmkārt, jau uzvarētāja rakstura trūkumu latviešiem: «Nav gāzti kalni, taču neesam apkaunojuši nedz paši sevi, nedz mūsu valsti. Publikai vajag medaļu, un mums, par laimi, tāda ir. Jā, tikai viena, bet ir! Būsim atklāti - pirms Atlantas es cerēju, ka olimpiskās medaļas var izcīnīt mūsu vecā gvarde un veiksmīgas apstākļu sakritības gadījumā var izšaut kāds no mūsu jaunajiem. Taču talantu nobriešanai ir vajadzīgs laiks.» Atlantas spēles Baltiņš vērtēja kā labākas par iepriekšējām, 1992. gada Barselonas spēlēm: «Atlantā labāks bija viss, izņemot pašu olimpisko spēļu organizāciju. Pirmkārt, Latvijas delegācijā valdīja izteikts un simpātisks vienotas komandas gars. Otrkārt, sportistos jūt jaunu domāšanu, pavisam citu attieksmi pret dzīvi un sportu. 1992. gadā mēs bijām tikko izkļuvuši no impērijas skavām un daudzi vēl domāja vecajās kategorijās. Tagad jaunie šķiet mērķtiecīgāki, arī atbildīgāki. Treškārt, pati komanda, manuprāt, ir stiprāka, tai ir pietiekami liels potenciāls.»
Kad Guntis Keisels pārtrauca Baltiņa cildenos vārdus ar iebildumu, ka Atlantā šis potenciāls līdz galam netika izmantots, LOK toreizējais vadītājs nepiekrita: «Aizvadītie četri gadi nebija vislabākais laiks sporta attīstībai Latvijā, tomēr komandas vidējais rezultāts Atlantā ir augstāks nekā Barselonā. Zīmīgi, ka aptuveni līdzīgus rezultātus sasniedza arī mūsu kaimiņi. Vienāda ekonomiskā situācija, vienādi sasniegumi sportā. (..) Turklāt jāapzinās, ka ikviens olimpiskais čempions ir unikāls cilvēks. Lai par tādu kļūtu, vajadzīgs ne tikai liels darbs un labi apstākļi. Vajadzīgs arī Dieva dots talants, čempiona raksturs, ar kādu nebūt nav apveltīts ikviens labs sportists. Ne velti Latvijas vēsturē olimpisko spēļu laureātu individuālajos sporta veidos nav nemaz tik daudz.» Nobeigumā Baltiņš uzsvēra, ka Atlantā skatītāji neizsvilpa nevienu neveiksminieku, tāpēc runas par valsts prestiža graušanu ir tīrākā demagoģija. «Jā, ir tādi, kas olimpiskās spēles skatās pa televizoru, sūc aliņu un lamā sportistus, taču viņu viedoklis nevar būt izšķirīgs.»
Tikmēr cits Dienas speciālkorespondents Atlantā Arturs Vaiders tajā pašā avīzes numurā jau apcerēja nākamo olimpisko spēļu iespējamās vietas. Pieminējis, ka 2004. gada spēļu reālākie kandidāti tobrīd (1996. gadā) ir Keiptauna un Stambula un ka Atlantas spēļu organizācijas līmenis ļauj apgalvot, ka spēles varētu rīkot pat jebkura Āfrikas valsts (franču avīzes Soir viedoklis), Vaiders vērsa skatu uz Latviju: «Mūsu trumpis jau šodien varētu būt zelta medaļniekam apsolītās prēmijas apjomi. Un kā vispiemērotākā kandidatūra šajā ziņā varētu būt Vidzemes metropole Valmiera.» Grūtākais, Vaideraprāt, būtu spēļu rīkošanas tiesību iegūšana, jārīko daudzas prezentācijas. «Toties tas ir ko vērts - dzīvošana parasti notiek lepnos hoteļos, lepni rauti ir vai katru dienu (šajā ziņā šo lietu perfekti ir «atkoduši» zviedri, kuri kandidē vai uz katru vasaras un ziemas spēļu uzņemšanu, kaut jau sākumā negatīvs iznākums ir zināms). Vai mēs, latvieši, mierīgi dzīvosim jūras krastā, turpināsim ēst zivis un noskatīsimies, kā citi līksmojas?»
Šodien bilde ir mainījusies, zvejniekus Latvijas piekrastē mana retāk nekā bīčvolejbolistus. Bet, ja olimpiskās spēles nākotnē vairs nespēs izturēt gigantomāniju, varbūt pienāks arī Valmieras laiks.