Bet Turcijā iesauku Imperators nopelnījušais viesu galvenais treneris Fatihs Terims arī pēc kārtējās neveiksmes turpināja būt augstprātīgs, pēcspēles preses konferencē paziņojot, ka pirmdienas mača rezultāts esot vēl lielāka sakritība nekā pirms 11 gadiem, kad Latvija, pārspējot divu spēļu summā Turciju, pirmo un līdz šim vienīgo reizi iekļuva Eiropas čempionāta finālturnīrā.
«Vēl lielāka?!» neticīgi pārjautāja Latvijas treneris Marians Pahars žurnālistiem, kad uzzināja Terima pēdējo izteicienu. «Tas no viņa puses ir attaisnojuma meklēšana, jo šodien bijām pelnījuši neizšķirtu. Kā minimums, bet, ja Dubra beigās būtu iesitis, mēs būtu uzvarējuši. Mūsu puiši taču spēlē Ventspilī, Skonto, Jelgavā - saprotiet taču! Un viņi šodien ir varoņi,» uz abu komandu spēlētāju dramatisko atšķirību meistarības kvalitātē norādīja Pahars. Viņš atzina, ka bijis ļoti neparasti skatīties, kā Gints Freimanis cīnās ar Spānijas čempiona Madrides Atletico līderi Ardu Turanu. «Mums šodien bija divi spēlētāji, kuriem nav klubu, - vai Terims to maz zina?! Droši vien ne.»
Pēc pagājušo piektdien neveiksmīgās spēles Rīgā ar Islandi Pahars sākumsastāvā veica veselas piecas izmaiņas. Iemesli bija dažādi. Piemēram, Artjoms Rudņevs nemaz nedrīkstēja piedalīties mačā pret Islandi nopelnītās sarkanās kartītes dēļ. Kādam citam vieta starta sastāvā neatradās citādas taktikas dēļ. Izlasē debitēja 19 gadu vecais Liepājas pussargs un virslīgas labākais vārtu guvējs Jānis Ikaunieks. Mača pirmajās minūtēs viņš neizskatījās diez ko pārliecinoši, zaudējot visas divcīņas, bet pēc pirmā izdarītā sitiena ar galvu pakāpeniski sāka spēlēt aizvien drošāk un otrajā puslaikā jau bija ne tikai efektīvs, bet arī efektīgs.
«Manuprāt, viņš debitēja fantastiski! Ieiet tādā cīņā ir ļoti grūti. Man pirmās trīs spēles izlasē bija pārbaudes mači: ar Kataru, Turciju un Igauniju. Bet viņš uzreiz debitēja Euro kvalifikācijā. Sākumsastāvā. Pret Turciju. Es viņu saprotu, pats 18 gados debitēju izlasē. Un tas nav tik viegli, kā liekas,» kuldīdznieka sniegumu slavēja Valērijs Šabala un atzina, ka pat bija pārsteigts par Jāņa veikumu. Uzbrucējs bažījās, vai tik pussargs neapjuks.
Pats Jānis pēc mača atzina, ka, uzzinājis spēles dienā, ka dosies sākumsastāvā, izjutis uztraukumu, bet tas pārgājis, ierodoties stadionā un iznākot laukumā. Taču vislielākais satraukums Ikauniekam esot bijis pirmajā dienā ar izlasi treniņnometnē, jo viņš faktiski ne ar vienu izlases futbolistu nebija pazīstams personīgi. Jaunajam pussargam komandā palīdzēja iejusties gan Liepājas prezidents Māris Verpakovskis ar savu klātbūtni un padomiem, gan viņa draugs un pašreizējais izlases kapteinis Kaspars Gorkšs, bet vislabākais kontakts pagaidām Jānim izveidojies ar istabiņas biedru Denisu Rakeļu. Tas ir ārpus laukuma, protams, bet laukumā, kā redzējām, Jānis lieliski sapratās ar visiem. Tieši viņš ar saasinošu un efektīgu piespēli bīstamā pozīcijā izvirzīja Alekseju Višņakovu, kad pussargs tika nogāzts pretinieku soda laukumā. Tieši tāpat kā iepriekšējā kvalifikācijas cikla pirmajā mačā ar Grieķiju.
Savu iespēju spēlēt lieliski izmantoja arī Antons Kurakins, par kuru Pahars teica, ka neatceras, kad Latvijas izlasē kreisās malas aizsargs būtu nospēlējis tik labi. Aktīvs uzbrukumā bija arī reaktīvais un raženais Eduards Višņakovs. «Visi saka, ka abi ir diezgan līdzīga tipa, bet nekā tamlīdzīga! Ar Eduardu ir tā - ja nezini, ko ar bumbu darīt, iedod viņam piespēli uz priekšu, un viņš aizskries. Viņa ātrums ir vienkārši fenomenāls. Ar Artjomu var vairāk saspēlēties, izspēlēt «sieniņas». Katram savi plusi,» Eduardu kā uzbrukuma partneri raksturoja svētdien 20. dzimšanas dienu nosvinējušais Šabala. Dāvanā viņš saņēma ne tikai gūtus vārtus, bet arī galvas apsēju jau mača sākumā. Uzbrucējs asiņojošu galvu cīnījās līdz galam. Un ne viņš viens Latvijas izlasē cīnījās kā lauva, tāpēc pat augstprātīgais Terims pēc mača bija spiests uzslavēt mājiniekus par īstu cīnītāju garu.
Aleksandrs Koliņko atzina, ka zaudētajos vārtos ir daļa viņa vainas - tādi sitieni vārtsargam būtu jāņem, bet tajā epizodē nekas it kā neliecināja par sitiena draudiem, tāpēc mačā ar savainojumu un pretsāpju līdzekļu uzņemšanu piedalījušais Koliņko bija ieņēmis mazliet citu pozīciju. Bumbu mazliet aizskāris, taču ne pietiekami daudz, lai to pārvirzītu pāri vārtiem.
Mača izskaņā sarkano kartīti nopelnījušais Freimanis bija vīlies. «Vissāpīgāk, ka tagad man būs jāizlaiž mačs ar Nīderlandi. Ļoti gribējās tur spēlēt.» Par otro dzelteno kartīti diskusiju nevar būt, bet par pirmo Gints nebija drošs. «Nospēlēju savu epizodi līdz galam un gāju prom. Es nezinu, kas Ardam Turanam nepatika. Man ir pilnīgi vienalga, kas ir pretī. Man jādara savs darbs, un to arī darīju.»