Purvs ir interesanta apmeklējuma vieta ne tikai dabas pētniekiem - kā apcerīga klusuma oāzi to savās dienasgrāmatās No patikšanas uz patikšanu 2002. gadā aprakstījis arī dzejnieks Imants Ziedonis. «Reizēm te pārņem sajūta kā atrodoties pasaules malā,» pajoko Dienvidkurzemes meža iecirkņa vadītājs Kārlis Altītis, kas uzņēmies gida pienākumus Dabas Dienai.
Unikāls Eiropas mērogā
Dunikas dabas liegums izveidots jau 1957. gadā, bet pašreizējo lieguma statusu 1669 hektāru platībai nosaka Ministru kabineta 1999. gada noteikumi. Lielākā lieguma daļa ir gandrīz divus tūkstošus hektāru lielais Tīrpurvs, kur migrācijas laikā apmetas dzērves un zosis, aug dažādas aizsargājamo augu sugas un, mazuļus audzinot, apmetas arī vilki. Protams, te ienākas arī dzērveņu raža. Dunikas dabas liegumā var nokļūt, pirms Grobiņas nogriežoties uz Bārtas pusi un mērojot padsmit kilometru pa zemes ceļu. Nomaldīties neļauj informatīvās norādes, tomēr ceļš līkumo gar laukiem, mežiem un krūmājiem, aiz kuriem, visticamāk, kādreiz atradušās dzīvojamās mājas. Uzzinām, ka purva tuvumā esošo lauku sētu iedzīvotāju liela daļa ir lietuvieši, bet leģendāro vietu apmeklēt iecienījušas skolēnu ekskursantu grupas. Īpašā sajūsmā esot ārzemnieki, jo šādu purvu Eiropā tikpat kā nav, izņemot Somiju. Netālu no Tīrpurva atrodas Latvijā vienīgā skābaržu audze - Luknas skābarži ir apmēram 250 gadu veci un aug četrus hektārus plašā teritorijā, sasniedzot pat 25 metru augstumu. Jārēķinās, ka purva laipas izstaigāšanai paies teju visa diena, jo, atstājot auto vienā tās galā un mērojot ceļu pāri purvam uz otru, vajadzēs arī nākt atpakaļ, tādēļ apmeklējumu labāk ieplānot dienas pirmajā pusē. «Tomēr katram dabas mīļotājam es iesaku kaut reizi dzīvē pavērot saulrietu purvā - tās ir krāsas un noskaņas, ko citur neredzēsiet!» iesaka Kārlis.
Turies uz laipas!
Jāņem vērā, ka laipas, kas pirms pāris gadiem atjaunotas, tomēr slapjumā kļūst slidenas, tādēļ pa tām jāiet uzmanīgi. Nokritušās lapas tiekot noslaucītas - lai trūdot nebojā koku un laipām ilgāks mūžs. Purvā ir mitrs, un akačos visās varavīksnes krāsās laistās rāva, taču pastaigas neesot bīstamas. «Protams, purvs ar laiku paņem visu, kas tajā nonāk,» mežzinis rāda vienu no atpūtai paredzētajiem soliņiem takas malā, kas jau gandrīz pilnībā saplūdis ar purva augu valsts līmeni. «Taču cilvēkam nav jābaidās, jo tikai pasaku filmās rāda, ka, iekāpjot purva sūnās, tas tevi uzreiz ierauj iekšā. Protams, noslīkt var, it sevišķi, ja iebrien akacī.» Purva vidū to ir daudz, izveidojušies mazi ezeriņi ar salu puduriem. Purvs esot septiņus metrus dziļš, ne velti tā vecums mērāms vismaz septiņos tūkstošos gadu. Galvenais augs ir sfagnu sūnas, kas sairstot veido kūdras slāni. Kaut arī aktīvais augu ziedēšanas laiks jau garām, grīšļu pušķi un dažādas sūnas ir pārstāvētas plašā krāsu gammā. Ainavai savdabīgu, meditatīvu noskaņu piešķir zemās priedītes ar līkajiem stumbriem un dīvaino zarojumu. Nelielie koki patiesībā ir pāris simtu gadu veci - purvā augšanas procesi notiek lēni. Laipas līkumo starp ezeriņiem un augsnes pacēlumiem un ir gana platas, lai pa tām būtu ērti pārvietoties, taču jāiet vienam aiz otra, un nekāda lielā pļāpāšana nesanāk. Var izbaudīt klusumu, kā pār purvu šalc rudenīgs Kurzemes piekrastes vējš, un to netraucē cilvēku radīti trokšņi...