Tikai ekonomiskās situācijas Krievijā pasliktināšanās dēļ. Rubļa vērtības krituma dēļ vienā brīdī šis bizness kļuva neizdevīgs. Mēs vēl janvārī izskatījām iespēju samazināt produkcijas cenu, lai nezaudētu tirgu, bet nekas neliecināja par situācijas stabilizēšanos tuvākajā nākotnē, tāpēc bijām spiesti pārtraukt tradicionālā produkta ražošanu un atlaist aptuveni 170 darbinieku.
Ar Krieviju bija samērā viegli strādāt - milzu pieprasījums, varēja ražot un visu, ko saražoja, varēja pārdot. Bija gan klupieni, kad viņus skāra krīzes, - ja nemaldos, 1994. gadā, tad 1998. gadā, pēc tam vēl bijuši dažādi ekscesi, neskaitot politiskos mēģinājumus ar kaut kādām neatbilstībām standartiem, bet tas bija pārejoši. Tā kā šobrīd - tā nekad nav bijis.
Esat meklējuši alternatīvus tirgus?
Tradicionālo produktu - šprotes eļļā -, kas orientēts uz Krievijas patērētāja gaumi, citur piedāvāt noteikti nav jēgas. Milzīgs pieprasījums pēc tā ir vienīgi Krievijā, ne velti Latvija bija izveidojusies par šprotu ražošanas lielvalsti.
Uz citām bijušajām padomju republikām arī nav vērts vest?
Tur pirktspēja ir vēl zemāka. Tiklīdz sākās problēmas ar ekonomiku Krievijā, visi ražotāji pievērsa uzmanību citām bijušās savienības valstīm, taču pat labos laikos tur atdeve nebija tāda, lai ražošanu orientētu uz šiem tirgiem.
Un vietējais tirgus?
Ražotāju mums ir daudz, tāpēc ar šprotēm eļļā ir pilni vietējo veikalu plaukti plašā sortimentā. Ražotāji konkurē ar cenu, bet arī tai ir savas robežas - nevar tirgot preci par cenu, kas ir zem pašizmaksas.
Kāds risinājums?
Šobrīd strādājam pie pilnīgi jaunu produktu grupas, kur vismaz patreiz nav konkurences. Tas ir gan garšīgs, gan veselīgs produkts, sākotnēji to piedāvāsim vietējā tirgū, tad orientēsimies uz eksportu Rietumos. Tiesa, jau esam veikuši pirmos mēģinājumus piedāvāt jauno produkciju ārzemēs - vispirms Izraēlā, uz kuru jau gadiem ilgi piegādājam mūsu tradicionālo produktu. Pircēju interese ir, jaunais produkts tiek tirgots diezgan veiksmīgi, taču skaidrs, ka mūsu tirgus daļa šajā valstī ir samērā maza. Tāpat jauno produkciju esam nosūtījuši arī uz Vāciju.
Esat šo produktu piedāvājuši lielveikaliem Latvijā?
Tieši šonedēļ mūsu komercdirektoram bija saruna ar Maxima tīkla pārstāvi, kas laipni atbildēja, ka var mēģināt viņiem zvanīt kaut kad rudenī. Ienākšana ar jaunu produktu viņu tīklā nav vienkārša, bet tas saprotams - tāds ir bizness. Skaidrs, ka neviens mūs negaida atplestām rokām vai nestāvēs rindā tieši pēc mūsu produkta.
Kāda attieksme no citiem veikalu tīkliem?
Šobrīd sākam sarunas arī ar citiem, ceru, ka ar tiem nebūs tāds iznākums, kā piedzīvojām. Taču arī ar Maxima nekas nav zaudēts - vienreiz dabūjām pa pieri, iesim otrreiz, trešo, kamēr sadzirdēs, kamēr sapratīs. Jāņem vērā, ka sarunas ir tikai sākumposmā, jo vispirms bija jārada jaunie produkti, esam būtiski mainījuši arī iepakojuma veidu, lai uzreiz būtu redzams, ka tas ir kaut kas cits, kaut kas jauns. Protams, pircēji to novērtēs tikai pēc tam, kad būs pagaršojuši. Līdz ar to ir vajadzīgs zināms laiks. Tirgus Krievijā tika apturēts strauji - kad turp sūtīt preci vairs nebija izdevīgi -, savukārt atjaunot apjomus, iekarojot jaunus tirgus ar citu produktu, var tikai pamazām.
Šobrīd Saeimā tiek skatīts Negodīgas mazumtirdzniecības prakses aizlieguma likuma projekts, kas, cita starpā, atvieglos vietējo pārtikas ražotāju attiecības ar tirgotājiem.
Nezinu, ar kādām legālām metodēm, bet pilnīgi normāli būtu, ja pašu valstī vietējo ekonomiku atbalstītu daudz jūtamāk. Es gan nesaukšu produktu veidus, bet ir zināmi konkrēti piemēri, kad mūs, kā saka, noliek pie vietas citos tirgos - un ne tikai Krievijā, bet arī tepat kaimiņos Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Ungārijā, Čehijā - ar kaut kādām it kā neatbilstībām noteiktām prasībām. Bet mēs paši visu esam gatavi pieņemt - nāciet tik krāmējiet pilnus mūsu veikalu plauktus ar savām precēm! Kaut arī tas rada grūtības pēc tam atrast vietu vietējo ražotāju produkcijai.
Sarunas sākumā minējāt, ka bijāt spiests atbrīvot no darba ap 170 cilvēkiem. Rojas novada mērogam tas ir ļoti daudz. Vai bija interese no pašvaldības, kādām valdības institūcijām, kā jums var palīdzēt, lai ātrāk atgūstat iepriekšējos ražošanas apjomus?
Sagaidīt šodien kādu atbalstu no valdības puses?... Es atvainojos, ka man tāds viedoklis, bet, manuprāt, mums vispār nav valdības. Kāda runa var būt par valsts attīstību, ja ārlietu ministrs var atļauties runāt vienalga ko, kas ienāk prātā vai ko naktī nosapņojis, un pēc tam kolēģi tajā pašā valdībā atrunājas, ka tas tikai personiskais viedoklis?!
Ir problēmas, ar ko būtu valdībai jātiek galā, bet tā pat necenšas, jo ministriem jau ne par ko nav jāatbild. Ne par darbiem, ne vārdiem, ne par nekā nedarīšanu. Algu viņi saņem no mūsu nodokļos nomaksātā, tērē budžetu, ko veido nodokļu maksājumi. Ja pēc kāda gada kāds uzņēmējs vairs nespēs maksāt nodokļus, to pamanīs tikai tad, ja tādu būs daudz, un arī tad tik pēc gada varbūt domās, ko iesākt. Es esmu sapratis vienu: ko pats vari izdarīt, tas jādara, ar to jārēķinās, bet gaidīt kādu atbalstu no valdības puses... tāda doma sen izsapņota un izslimota.
Uzņēmēji pašu spēkiem cīnās, lai izķepurotos no grūtībām, ja sanāk, tad arī valsts budžetā ienāk lielāki nodokļu maksājumi, par ko tad visi lauri tiek politiķiem?
Protams. Premjerministre saka, ka ar ieņēmumiem viss ir kārtībā. Tad jau droši vien tā ir. Tikai mēs, uzņēmēji reģionos, laikam dzīvojam citā pasaulē.
Kaut vai tas moments - kopš tā brīža, kad šajā uzņēmumā vairs nestrādā 200 cilvēku, vēl neviens, izņemot konkurentus vai sadarbības partnerus, nav piezvanījis, painteresējies, vai te vispār kāds strādā vai ne un kāda nākotne. Jo nevienu politiķi tas neinteresē. Viņiem mēs esam svarīgi īsu brīdi - divas dienas pirms vēlēšanām -, kad viens otrs atskrien ar vārdiem «nu, kas tad nu jums tagad būtu nepieciešams?», bet tā interese ir tikai reizi četros gados un ļoti ātri pāriet. Turpretim, ja vēlāk kāds kaut ko vairāk atļāvies paprasīt, ir metodes, kā tādus nolikt pie vietas, lai vairāk neceltu galvu augstāk par sev atļauto latiņu.
Jā, bet apvainoties jau arī nav uz ko, paši vien tādus savēlam...