Uzsniga sniedziņš balts/ Balts kā vissmalkākie milti, un gluži vai uz burvju mājienu mīļā Rīga ir kļuvusi skaista - atceroties šai pašā avīzē mācīto, ka tīrs nozīmē arī skaists… Pat ja tīrības sajūtu (ilūziju) radījuši tikai nokrišņi sniega veidā.
Ar faktu, ka Rīgu klasificē kā tīru pilsētu, ir gadījies sastapties ne vienreiz vien. Un vienmēr man tad gribējies saprast, kā tāda alošanās bijusi iespējama. Vai tās būtu atmiņas no krietni senākiem laikiem, kad Rīgā tāpat kā citās kulturālās Eiropas pilsētās namu priekšā ietves mazgāja ar suku un ziepēm? Lai gan ne visur, tomēr daudzviet no mums uz rietumiem šī tradīcija joprojām ir saglabājusies.
Varbūt tīrīguma vērtētāji nāk, piemēram, no tādas pēdējos gados mūsu iecienītas ekskursiju vietas kā Kaira, kur atkritumu kalni, tā vien liekas, jau duras debesīs, un uz šā fona mūsu cūcība atgādina maza bērna šļupstus. Visticamākā tomēr šķiet trešā versija, ka inspicētāji, lieki netērējot patiesības nolūkošanai atvēlēto naudu, apiet ap Ministru kabineta ēku, pasnaikstās ap Operteātri un Laimas pulksteni, un - spriedums gatavs!
Ļoti daudziem Rīga nozīmē tikai nelielu centra daļu, un tāpēc jau gluži ierasti skaties un klausies, ka, piemēram, svētku laikā izgaismos Rīgu, bet dzīves īstenībā, teiksim, Alises ielā Pārdaugavā, kas atrodas tikai piecu minūšu trolejbusa brauciena attālumā no Prezidenta pils, nedegs pat minimāls apgaismojums. Vai kāda ārvalstu vēstniecība, kas nez kāpēc neatrodas centrā, būs spiesta oficiāli vērsties ar lūgumu ieskrūvēt Iļjiča spuldzītes… Par tādu kaprīzi kā ietvju labošana vai, vēl trakāk, apstādījumiem mikrorajonos nemaz nerunāsim.
Kad parādījās informācija par Eiropas Sociālā fonda projektu bez darba palikušajiem dot iespēju satīrīt pilsētu, pretī saņemot 100 latu stipendiju, no sirds nopriecājos. Tad nu reiz arī manā ielā būs svētki! Nelielais zaļais laukums starp divām daudzdzīvokļu mājām un vienu privāto namu beidzot pēc vairākām grābekļu un slotu neskartām gadalaiku maiņām tiks sakopts. Tāpat tas zāliens veikala, aptiekas un bankas priekšā (Dzirciema ielā), kur savulaik atradās smilšu kaste un soliņi, bet tagad netiek mēzts jau gadiem, atkal atgūs civilizācijas pazīmes. Varbūt iztīrīs grāvmalas ap (2.) tramvaja sliedēm. Rēgainie stūri, kas nevienam nepieder, iegūs īpašniekus vismaz uz brīdi, kamēr nošķūrēs lielumu. Droši, bez tuvas apokalipses sajūtām varēs nokāpt no (Zemitāna) tilta. Kā smejies, es pat omulīgi došos uz redakciju Mūkusalas ielā, kur šobrīd līdz ceļa un kanāla malu postažas kvintesencei pietrūkst vienīgi maitu liju baru. Pateicoties Eiropai, dzimtā Rīga kļūs par apčubinātu, saules apspīdētu mūsu kopīgo māju! Saules pilsētu.
Nuja… Saules pilsēta meklējama tikai utopiskajā literatūrā. Nav arī vairs padomju laiki, kad visiem skolēniem, studentiem un strādājošajiem brīvprātīgi piespiedu kārtā vienu aprīļa sestdienu vajadzēja veltīt apkārtnes sakopšanai. Un, kaut gan līksmas pacilātības varbūt nebija, tomēr tika berzts un šrubīts, nešķirojot, vai tas centrs ar ļeņinekli, Ķīpsala, Kundziņsala vai cita sala vai nesala. Teritoriju, kam meta līkumu, nebija. Talciniekiem atkritumu mašīnas nebija jāpiesaka. Mēslu daudzumam nebija jāatbilst prognozēto maisu skaitam. Ja piestūķētie maisi netika ar joni aizvesti, neviens televīzijā neizteicās(!), ka talcinieku sanācis par daudz vai viņu tīrības mīlestība bijusi par lielu. Izpildkomitejās (nebijis politisku antipātiju, ilggadējais Rīgas saimnieks Alfrēds Rubiks varētu to pastāstīt) dūca kā bišu stropā, jo pilsētas tīrības rūpe nebija vis eventuāls labi gribošu entuziastu darbs, bet profesionāls pienākums. Praktiski pierādāma atbildības nasta.
Tagad Rīgas vadītāji saka - viņiem pilsētas tīrītājus, nu tos 100 latu stipendiātus, neesot kur likt. Visus piedāvātos bezdarbniekus pašvaldība darbā iesaistīt nespēj… (..) Ja mums dotu vēl 100 cilvēku, es nezinātu, ko ar viņiem darīt.
Ak, godātais Kalnkaziņa un visi pārējie svarīgie Rīgas kungi, es gan zinātu! Un varētu jūs kā ekskursijā aizvest šoreiz nevis uz Kairu, bet gan Rīgas nomalēm un pusnomalēm. Ticiet man, jūs paši savām acīm ieraudzītu, kur tos simtlatniekus gaida.
Īpašs stāsts būtu par cinismu, kādu paudis Rīgas izpilddirektora Jura Radzeviča (politisko karjeru taisījis no arodbiedrību līdera pozīcijām) preses sekretārs Uģis Vidauskis, klaji atzīstot, ka: vairāk (tīrīšanas darbos nodarbināto - aut.) nevajadzētu, jo birokrātiskās procedūras grāmatvedības lietās aizņem daudz laika(!)... Sak, ko mums plaukstošajā Latvijā ķēpāties ar tiem, kam varbūt vienīgie iztikas līdzekļi sešus mēnešus varētu būt Eiropas dotie 100 lati... Mums nopietnākas lietas risināmas! Diemžēl pie šīm nopietnajām nepieder arī pilsētas tīrība - šķietamā, reāli (par Eiropas naudu) panākamā, tuvredzības, slinkuma un bezatbildības dēļ garām laistā. Var teikt arī - nopūdelētā, jo nu jau visu klāj sniedziņš balts.