Pagājušajā nedēļā Vašingtonā Fortmīdas militārbāzē norisinājās tiesas prāva, kurā ierindniekam Bredlijam Meningam bija jāatbild par pasaules vēsturē līdz šim plašāko klasificēto jeb slepeno datu noplūdināšanu. Viņam draud mūža ieslodzījums.
Daļā apsūdzību savu vainu Menings ir atzinis, un jau tagad ir droši, ka aiz restēm būs jāpavada visai ilgs laiks. Par tik apjomīgu slepenas informācijas atklāšanu Meningu, visticamāk, sagaidītu bargs sods pat visliberālākajā pasaules valstī. Tomēr par apzinātu kaitniecību valstij viņš nevēlas tikt sodīts.
Viens no materiāliem, ko no apsūdzētā ieguva un publicēja WikiLeaks, bija Irākā no armijas helikoptera filmēta aina, kurā piloti ar lielkalibra munīciju apšauda iespējamos teroristus. Vēlāk izrādījās, ka tā ir tikai kāda filmēšanas grupa, kuras sastāvā ir arī divi Reuters žurnālisti. Apache lidaparāts atrodas tik augstu debesīs, ka neviens no zemes to pat nepamana un nesaprot, no kuras puses tiek raidīti šāvieni. Pilotu perspektīvā savukārt izskatās, it kā viņi lidinātos tikai desmit metru virs aizdomīgo personu galvām. Atskan šāvieni, krīt stāvi, katrs, kurš var pakustēties, cenšas kaut kur aizrāpot, taču uguns tiek atklāta vēlreiz. Pēc brīža pie notikuma vietas piebrauc kāds mikroautobuss, kura pasažieri ir nodomājuši izdzīvojušos nogādāt slimnīcā. Piloti burtiski izdiņģē atbildīgajiem atļauju atklāt uguni vēlreiz. Busiņš un glābēji tiek sašauti lupatu lēveros, traģiskā kārtā vēlāk arī atklājas, ka transportlīdzeklī bija bērni, kuri tika vesti uz skolu. Tā ir no sabiedrības rūpīgi slēptā kara ikdiena.
Kad Reuters advokāti Pentagonam pieprasīja žurnālistu bojāejas materiālus, viņi saņēma atbildi, ka šis gadījums ir klasificēts kā militārs noslēpums un datiem pieeja ir liegta. Šajā un neskaitāmos citos gadījumos droši var runāt par militāri nenozīmīgu datu masveida apslepenošanu, lai aptaukotā Rietumu sabiedrība arī turpmāk bez sirdsēstiem varētu skatīties talantu šovus un šķendēties par zirga gaļu savā pārtikā.
«Ko jūs darītu, ja jums ilgāku laika periodu būtu pieejama klasificēta informācija un jūs redzētu neticamas lietas, drausmīgas lietas, lietas, kam būtu jānonāk sabiedrības redzeslokā, nevis jāpaliek kādā tumšā telpā Vašingtonā. Ko jūs darītu?» tā savu dilemmu Menings atklāj kādas privātas sarakstes laikā. Tūkstošiem ierēdņu amata zvērestu nelauza un vienkārši turpināja darīt savu darbu, ierindnieks Menings bija pārāk vājš un nodeva valsti.
Tālajā 1971. gadā patiesības priekšā salūza arī četrdesmitgadīgais politikas analītiķis Daniels Elsbergs. Viņš nokopēja 7000 lapu stingri slepenu dokumentu un nogādāja tos The New York Times, kurus publicējot amerikāņu sabiedrībai atklājās Vjetnamas kara neretušētā aina. Abi - gan laikraksts, gan nodevējs - toreiz tika cauri sveikā.
Arī Menings kā pirmajiem slepeno informāciju piedāvāja The New York Times un The Washington Post, taču neviena no avīzēm interesi neizrādīja. Vadzis plīsa daudz bīstamākā veidā - ar WikiLeaks un Džūljena Asānža palīdzību.