Nezinu nevienu citu ogu vai dārzeni, par kuru vismaz pusgada garumā tiktu turēta tik liela rūpe. Nu, varbūt vienīgi par zemenēm vai tomātiem. Kad ķirbji novākti, ienesti siltumā un apčubināti, iestājas nākamais neizprotamais posms: «Vai tev nevajag kādu ķirbi? Man nav kur likt! Man neviens tos ķirbjus neēd!»
Ilgus gadus mana reakcija bija - ko tad tu stādi, ja labi zini, ka neviens neēdīs! Bet uz 99% fanātisko ķirbju audzētāju šāds jautājums neatstāj iespaidu - par to esmu pārliecinājusies atkal un atkal. Bet pirms kādiem gadiem mani pašu līdz sirds dziļumiem aizkustināja kāds Štīrijā redzēts skats (Štīrija ir Austrijas novads, kurā ķirbjus audzē eļļas iegūšanai, Štīrijas ķirbju sēklu eļļa ir viņu lepnums un mūsu kārdinājums, jo salātos tā garšo burvīgi). Plašs lauks, klāts ar koši oranžiem ķirbjiem, sievietes kleitās, līdzīgās austriešu tautastērpiem, un vīrieši īsbiksēs, tādās kā bavāriešiem, ar jocīgiem cirvīšiem rokā sēž pie ķirbjiem un veiklām kustībām tos apstrādā. Zinu, ka šo procesu citur paveic moderna tehnika, bet toreiz redzētais manī pamodināja interesi par ķirbjiem, un kopš tā laika lielie, mazie, zaļie, oranžie un vēl citādie neliek man mieru.
Attiecībā uz ķirbjiem man nav nekādu bērnības traumu, par kurām runā ne viens vien. Mani nespieda ēst to, kas man negaršo, tāpēc pienā vārīta ķirbju biezzupa ar mannu, vaniļu un kanēli man joprojām liekas burvīgs ēdiens. Tagad gan es reizēm mēdzu to papildināt ar ingveru, tamarindu vai vēl citām garšvielām atkarībā no tā, vai gribas kaut ko maigāku vai pikantāku. Starp citu, ja dārzā vēl paslēpusies kāda pavisam vēlīna zemene, tad tā šai zupai vai biezputrai - kā labāk patīk - piešķirs īsti vasarīgu niansi.
Pagājušajā rudenī izmēģināju mana radio kolēģa Freža ieteikto padomu par ķirbju cepšanu krāsnī kopā ar citiem dārzeņiem un īsti kreftīgām garšvielām. Sanāca izcili! Tas ir universāls ēdiens, ko var variēt, uzlabot un pielabot atkarībā no tā, kādi produkti vēl tajā brīdī atrodami virtuvē. Tikko izņemti no cepeškrāsns, šādi ķirbju dārzeņi lieliski garšo ar drupinātu sieru vai vītinātu šķiņķi, savukārt auksti - ar jogurta un ķiploku mērci. Var pamēģināt mērcē iemaisīt maltas romiešu ķimenes, sakapātu svaigu koriandru un/vai piparmētras. Garša uzreiz uzbur Marokas vai Turcijas vīzijas! Manuprāt, ķirbja un piedevu cepšanu krāsnī varētu attīstīt par veselu novirzienu ķirbju ražas izmantošanā.