Cīņa visā Eiropā
Tas, kas notiek Latvijā, nav nekas unikāls, tāda situācija ir visā Eiropā, jo gaļas cena palikusi nemainīga, bet graudu cena kopš pagājušā gada ir ļoti augusi, atzīst SIA Gaižēni valdes priekšsēdētājs Alekss Rasmusens: «Cūku audzētājiem jānodrošina iespējami zemāka pašizmaksa, jo tirgu visā Eiropā mēs ietekmēt nevaram, ir jāgaida labāki laiki un jāiztur.» Atšķirībā no daudziem Latvijas cūkaudzētājiem Gaižēni sevi apgādā ar graudiem, jo uzņēmums tos audzē. Taču problēma ir tā, ka daudzām cūku fermām visu barību nākas iepirkt. «Kad Latvija iestājās ES, maksājumi pamatā bija reducēti uz lauksaimniecībā izmantojamo zemi, bet cūkkopjiem pie fermām savas zemes nav. Piena lopkopībā un citās nozarēs ir iespējams saņemt vienotos platībmaksājumus, un uz hektāru saripo zināma summa. Cūkkopībā šī nauda iet secen,» atzīst Zemkopības ministrijas Lauku attīstības atbalsta departamenta valsts atbalsta plānošanas nodaļas vadītāja vietniece Biruta Ingiļāvičute. Cūkkopības nozarē atšķirībā no piena pārstrādes neveidojas kooperatīvi, bet katrai saimniecībai atsevišķi ir grūti iepirkt visu vajadzīgo graudu apjomu rudenī, kad cena ir zemākā. 55-75% cūku barības veido tieši graudi. Kopš pērnā gada barības cena pieaugusi par 77%, un zaudējumi uz vienu sivēnmāti bijuši 286-290 latu. Latvijas Cūku audzētāju asociācijas dati liecina, ka uz vienu cūku aprēķinātie zaudējumi bijuši 22 lati. Asociācijas vadītājs Varis Sīmanis atzīst - lai gan Latvijas zemnieki nevar saražot valstī nepieciešamo cūkgaļas apjomu, vietējā cūkgaļa tirgū bieži vien ir nepieprasīta un daudzus zemniekus glābj Krievijas tirgus, jo piektdaļa izaudzēto cūku tiek eksportēta uz turieni. Ja šo tirgu kāda iemesla dēļ slēgtu, tā būtu katastrofa, norāda V. Sīmanis. Desmit gadu laikā Latvijā audzēto cūku skaits sarucis par 100 000. «Eiropa ar savu saražoto produkciju netiek galā, tāpēc tā smacē mūs nost. Eiropas cūkkopji netiešā veidā saņem subsīdijas, piecas reizes lielākus platībmaksājumus nekā Latvijā,» stāsta V. Sīmanis. Viņš iepriekš pieļāvis risinājumu, ka cūkkopību kā nozari Latvijā varētu slēgt vispār, līdzīgi kā tas bija ar cukura nozari, izmaksājot kompensācijas ražotājiem. Taču, visticamāk, līdz tik radikāliem soļiem nenonāks.
Pēc dioksīna piesārņojuma skandāla Vācijā, kas uzliesmoja šā gada sākumā, turienes cūkgaļai tika slēgts Krievijas un Ķīnas tirgus. Daļu no šīs gaļas tagad mēģina realizēt Austrumeiropā, arī pie mums, uzskata vairāki cūkkopji. Oficiāli nav apstiprinātas baumas, kas visai aktīvi virmo lauksaimnieku vidē, - ka daļa cūkgaļas, kurā piesārņotās barības dēļ varētu būt paaugstināts dioksīna daudzums, nelegāli varētu būt ieceļojusi arī Latvijā. Arī lauksaimniecības tirgus eksperte Ingūna Gulbe dzirdējusi, ka mūsu gaļas pārstrādes uzņēmumiem neoficiāli piedāvāts šādu gaļu iepirkt, bet viņas rīcībā nav faktu, ka tā arī noticis. Speciālisti atzīst, ka valstīs, kurās uzliesmo ar pārtiku saistīti skandāli vai slimību epidēmijas, attiecīgā veida gaļas patēriņš uz laiku sarūk, taču I. Gulbe šaubās, vai Vācijā cūkgaļas patēriņš varētu būt būtiski samazinājies.
Bez rožainām cerībām
Nav gluži tā, ka Latvijas cūku audzētāji būtu gadiem ilgi vārdzināti pavisam bez jebkādām piemaksām - pēc ZM datiem, pēdējos piecos gados cūkkopībā nacionālās subsīdijas piešķirtas 15,6 miljonu latu apmērā, pērn oktobrī nozares stabilizēšanai atvēlēti 3,9 miljoni latu. «Pēdējā kompensācija bija 144 lati uz vienu sivēnmāti. ES regula ļauj mums subsidēt tikai ciltsdarbu, taču ir skaidrs, ka šo naudu daudzi zemnieki izmantoja parādu segšanai par barības piegādi. Cūkai ēst jādod katru dienu, tai nevar uzlikt embargo uz nedēļu,» saka B. Ingiļāvičute. Šīs subsīdijas saņēma salīdzinoši plašs saimniecību loks, bet šogad ciltsdarbam subsīdijas būs Ls 87 par sivēnmāti gadā, un šo naudu piešķirs tikai tām saimniecībām, kas atbildīs noteiktiem kritērijiem, piemēram, sivēnmāšu skaitam jābūt lielākam par 15.
Izeja no situācijas varētu būt jau minētā kooperācija, atzīst I. Gulbe. Viņa uzsver, ka tie cūku audzētāji, kam nav savu graudu, nespēj atrast kopēju valodu ar tiem, kuriem graudi ir: «Kooperatīvi veidojas tikai tad, ja visiem ir slikti, un šāda situācija acīmredzot nozarē vēl nav pienākusi. Dzīvo cūku eksportā katrs uzņēmums ir atradis savu nišu, galvenokārt eksportējot uz Krieviju, taču nav kopēja eksporta. Pašlaik dzīvo cūku cena Krievijas tirgū ir izdevīga, bet gaļas eksports notiek tikai uz Lietuvu un Igauniju.» Attīstībai traucē arī iedzīvotāju neuzticība investoru solījumiem - tikko kādā novadā parādās jaunas fermas projekts, sākas aktīvi protesti, jo iedzīvotāji ir pārliecināti, ka būs spēcīga smaka un viņu dzīve kļūs neciešama. I. Gulbe rosina neboikotēt šos projektus, bet izvirzīt stingras prasības, piemēram, filtru uzstādīšanu. Praksē pierādījies, ka jaunām fermām šādus filtrus uzstādīt ir vieglāk, bet padomju laika fermu aprīkošana ar tādiem izmaksā ļoti dārgi - viena filtra cena ir ap Ls 50 000. Lauksaimnieki atzīst, ka divdesmit neatkarības gados iedzīvotāji ir atradinājušies no industriālajām smakām, kas kādreiz likās pašsaprotamas, taču ne visas saimniecības var atļauties jaunas iekārtas smaku mazināšanai.