Valērijs Šabala
Pērn guvi vārtus Baltijas līgas finālā, tagad - Latvijas kausa finālā. Esi finālu meistars?
(Smejas.) Jā, tā laikam sanāk. Visās spēlēs cenšos sevi parādīt no labākās puses un maksimāli palīdzēt komandai, bet Latvijas kausa un Baltijas līga finālos ne katru dienu nākas spēlēt. Citam tādas spēles var gadīties tikai reizi mūžā, tāpēc motivācijas netrūka.
Lielāko spēles daļu tev vienam pašam nācās cīnīties ar fiziski spēcīgajiem liepājniekiem Mindaugu Baguži un Oskaru Kļavu.
Jā, tas bija patiešām grūti, bet neko vieglu no šādas spēles nemaz negaidīju. Vajadzēja cīnīties par katru bumbu, dodot vismaz nelielu atpūtu mūsu aizsardzības spēlētājiem. Uzdevums bija vienkāršs - aizķerties priekšējā līnijā aiz bumbas, pieturēt to un atrast partnerus, lai komanda varētu veidot arī savus uzbrukumus.
Pie bumbas pretinieku soda laukumā tiki reti, bet izmantoji vienīgo iespēju.
Tā sanāca. Paliku aiz aizsargiem, tiku pie sitiena, bet vārtsargs atvairīja. Labi, ka pats arī paguvu pie atsistās bumbas un novedu iesākto līdz beigām.
Taču pārsvaru neizdevās noturēt. Kāpēc spēli neuzvarējāt pamatlaikā?
Pirmkārt, palikšana mazākumā būtiski ietekmēja mūsu spēli. Turklāt arī nogurums lika par sevi manīt. Pirmkārt, tāpēc ka daudz aizsargājāmies. Otrkārt, tāpēc ka palikām mazākumā. Treškārt, tāpēc ka šodien bija «smags» laukums. Zeme bija staigna. Taču es gribētu uzsvērt, ka mēs izturējām un nosargājām neizšķirtu, nevis to, ka nenoturējām vadību.
Pretinieku sastāvā bija vairāki pārsteigumi. Kā tie ietekmēja Skonto?
Nekā. Tīri vizuāli, protams, bija neierasti redzēt Soloņicinu aizsardzības malā un Krjaukli viduslīnijā, bet vairāk koncentrējāmies uz savu spēli.
Kas, tavuprāt, ir pēcspēles sitienu sērija - meistarības pārbaude vai veiksmes spēle?
Manuprāt, tā ir laimes spēle.