Labi - ja arī ne piliens, bet, teiksim, šļuka, un ne gluži jūrā, bet biķerī, tomēr latviešu valodas nebūšanas ir tikai daļa no mūsu ķibeļu kompleksa. Kā tāds tas arī būtu jāuzlūko, un jāmēģina to mainīt sistēmiski. Tā kā runa šoreiz ir par valodu, var sākt arī no šā stūra.
Pirmām kārtām latviešu valoda pašiem latviešiem ir vērtība tikai vārda pēc un vienai daļai - lai būtu par ko pakasīties un tā novērst savu un/vai citu uzmanību no nopietnākām lietām. Pareizi vietējie cittautieši saka, ka neredz stimulu valsts valodu mācīties. Jo - kādas valsts? Ko mēs ar savu valodu gribam panākt? Lai latviskums neizmirst? Bet kāda gan Latvijas ukrainim gar to daļa - kāpēc viņam par kaut ko tādu būtu jāsatraucas? Kas tad viņam tik nozīmīgs varētu zust līdz ar latviskuma vai kaut visu latviešu izčibēšanu? Ļoti iespējams, nekas. Strukturālas pieejas trūkums mūsu valstiskumam ir arī valsts valodas nedienu pamatā. Nav mums tādos lielos, fundamentālos vilcienos skaidrs, ko un kāpēc mēs te darām.
Otrā kategorijā ir jau daudz personīgāki «uzbraucieni». Piemēram, par latviešiem kā lasītāju tautu. Kas tās par tirāžām!? Kas tas par noietu!? Izsmiekls. Nelasīšanai ir postoša ietekme uz domāt, spriest un runāt spēju. Pareiziniet to ar pašreizējo demogrāfijas koeficientu un iegūsit ļoti godīgu prognozi, kas mūsu valodai no šādas tautas pienākas.
Varam ikdienas saziņā ar cittautiešiem dainot vai jodelēt - ja latviešu valoda nebūs ceļš uz iekārojamu kultūru un apskaužamu politiku, nekas nenotiks.