Skatījos, kā pa šķirbām rāpo skudras, knibināju mizu un gružus metu pastkastītē… Līdz dižkoka statusam gan mūsu ozolam vēl bija jāpaaugas. Daudz par dižkokiem runāts folklorā, jaunas tradīcijas septiņdesmito gadu vidū ienāca līdz ar dzejnieku Imantu Ziedoni, kurš, rūpējoties par latvisko ainavu un kultūrvēsturi, sāka dižkoku sakopšanas talkas, kas turpinājās vēl vismaz gadus divdesmit. Lai dižkoks dzīvotu ilgāk, tas ir jākopj, tas gan neesot atrunāts valsts likumos, bet dabas eksperti to silti iesaka. Cilvēkiem, kuru privātīpašumos atrodas dižkoki, nereti gribas tos apkrāmēt dažādām lietām, piemēram, ozola resnais stumbrs un lielais zaru vainags daudziem šķiet laba vieta malkas krāmēšanai, bet, lai ozols turpinātu augt un dzīvot, tam nepieciešams, lai tā stumbrs būtu brīvs. Ozoli kā dižkoki bieži izaug atklātās vietās, piemēram, pļavās un laukos. Mūsdienās, kad saimniekošana laukos vairs nav tik aktīva, mēdz būt tā, ka varenie koki ieaug krūmos, kas traucē to augšanu, un pamazām tie sāk iet bojā. Ik pa brīdim uzrodas dažādi aktīvisti, kas atbrīvo kokus no krūmiem, bet tas jādara regulāri, jo krūmi ataug ļoti ātri, ja to darīs tikai reizi gadā, tas nebūs pietiekami. Talkošanas sezona ir piemērots brīdis, lai parūpētos par tuvākajiem dižkokiem!
Ir saulains pavasara rīts, kad Dabas Diena viesojas Dabas aizsardzības pārvaldes Pierīgas reģionālās administrācijas birojā Ķemeru Nacionālajā parkā, lai tiktos ar Dabas izglītības centra speciālisti Ilzi Vanagu, ar kuru kopā doties pastaigā pa īpaši aizsargājamo teritoriju.
Mēri un ieraksti datubāzē!
Ilze mani aizved pie milzu koka, kas savus lielos, smagos zarus atbalstījis uz zemes un nedaudz izskatās pēc zirnekļa. Tas ir Mandžūrijas riekstkoks, kas iestādīts blakus vecajai Ķemeru sanatorijai kūrorta darbības pirmsākumos. Uz koka redzama zaļa zīmīte ar ozollapu - šādi tiek apzīmēti dižkoki Latvijā. Ozollapa ir īpaši aizsargājamas dabas teritorijas zīme - no dižkoka 10 metru rādiusā ir aizsardzības zona, kurā ir ierobežota saimnieciskā darbība. To, cik lielam jābūt kokam, lai tas iegūtu dižkoka statusu, nosaka Ministru kabineta noteikumi. Par dižkoka noteicošo lielumu ir pieņemts koka stumbra apkārtmērs 1,3 metru augstumā no zemes, tāpat tiek mērīts koka augstums, kā arī tā zaru vainags. Katrai koku sugai noteikti atšķirīgi stumbra apkārtmēra parametri, piemēram, Mandžūrijas riekstkokiem tie ir 1,6 metri, bet ozoliem - četri metri. Latvijā ir vairāki tūkstoši reģistrēto dižkoku, un to skaits pēdējos gados ir krietni pieaudzis, jo tika mainīti noteikumi par dižkoku apkārtmēru - tagad tie ir tādi paši kā citās Eiropas valstīs un koki var būt nedaudz tievāki, lai iegūtu šo statusu. Savu ikdienas pienākumu ietvaros Dabas aizsardzības pārvaldes inspektori, kā arī mežkopji un dabas pētnieki ir tie, kas atrod dižos kokus. Dabas aizsardzības pārvalde izveidojusi datubāzi Ozols, kurā apkopoti tie koki, kas ieguvuši valsts nozīmes dižkoka statusu. Ilze stāsta, ka ar šo informāciju var iepazīties jebkurš interesents - izveidotos sarakstus un kartes var apskatīt pārvaldes mājaslapā. Otrs veids, kā tiek meklēti dižkoki, ir sabiedriskais monitorings, kas kā projekts tika sākts Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā un izpelnījās lielu iedzīvotāju atsaucību. Šobrīd jau tas tiek veikts visā Latvijas teritorijā, aicinot iedzīvotājus meklēt izcilos kokus, mērīt tos, noteikt to sugu un atrašanās vietu un iegūtos datus sūtīt Dabas aizsardzības pārvaldei, kuras eksperti informāciju pārbauda.
Var mērīt soļos un bērnos
Kokus var mērīt visu cauru gadu, Ilze gan piebilst, ka koka sugu vieglāk, protams, noteikt vasarā, kad redzamas tā lapas, bet izmērīt zaru vainagu vieglāk gadalaikos, kad koki lapas nometuši. Ja, pastaigājoties pa mežu vai pļavu, gadās atrast lielu koku, bet nav paķēries līdzi metramērs, koku mērīt var arī sprīžos vai ar kādu zariņu, kura garumu pēc tam pārrēķina centimetros. Ilze dalās arī ar citu tautas metodi, pēc kuras var noteikt koka augstumu, - jāpaiet kādu gabalu nost no koka un jāskatās uz to caur kājām, kad var redzēt koka galotni, no tās vietas jānāk atpakaļ pie koka, skaitot soļus. Cik soļu sanāk, tik metru augsts esot koks. Līdzīgi kā pitonu multfilmā izmēra papagaiļos, Ķemeru dabas parkā augošā dižozola, pie kura esam nonākušas sarunas gaitā, apkārtmēru Ilze ar skolēniem, kas mēdz viesoties Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas izglītības centrā Meža māja, mēra bērnos - šī konkrētā ozola resnums mērāms līdz pat 10 pirmklasniekos vai piecos pieaugušajos.
Retu sugu mājvieta
Dižkoki aug dabas parkos, daudz dižkoku atrodami pie pilīm, muižām, senās lauku mājās, dendrāriju stādījumos. Daudzu koku vecums mērāms vairākos simtos gadu, un ar tiem saistīti dažādi kultūrvēsturiski notikumi, nostāsti, teikas un leģendas. Nereti dižie koki atrodas senlatviešu svētvietās, daudz atrodami tādi, kam ir iedoti personvārdi kā cilvēkam. Ilze stāsta, ka līdztekus kultūrvēsturiskajai nozīmei dižkoki ir ļoti svarīgi no dabas aizsardzības viedokļa, tie ir mājvieta ļoti daudzām augu un dzīvnieku sugām. Dižo koku grubuļainos stumbrus sedz dažādas ķērpju sugas. Dižkoks ir ideāla mājvieta melnajam stārķim, kura ligzda ir ļoti liela un smaga, to noturēt spēj tikai varens koks. Šie koki ir kā daudzdzīvokļu mājas dažādiem augiem, dzīvniekiem un kukaiņiem, tāpēc tie jāsargā un jākopj. Dižkoki, tāpat kā citi koki, var aiziet bojā gan no vecuma nokalstot, gan dabas parādību ietekmē, piemēram, nolūzt vētras laikā. Ilze gan piebilst, ka šādās situācijās dižos kokus nedrīkst vienkārši likvidēt, tas jāsaskaņo ar Dabas aizsardzības pārvaldes ekspertiem, tas pats attiecas uz šādu koku zāģēšanu - ja netiek apdraudēta cilvēku drošība, to nekādā gadījumā nedrīkst darīt bez saskaņošanas ar speciālistiem. Ilze lūdz iedzīvotājus ziņot Dabas aizsardzības pārvaldei, ja tie mana kādas aizdomīgas darbības ar dižkokiem. Prieks par aktīvajām pašvaldībām, kas iesaista un informē iedzīvotājus par koku kopšanu, diemžēl tādas nav visas, tāpēc daudz atkarīgs no iedzīvotāju zināšanām un pašiniciatīvas.