Jautājums, uz kuru bija jāmeklē atbilde, bija: vai Latvijas Satversmē pastāv kodols un - plašākā kontekstā - kādi ir Latvijas valsts konstitucionālo tiesību pamati? Tas ir ļoti svarīgs Latvijas valststiesību jautājums.
Vai tas nozīmē, ka komisija pētīja arī to, kādi panti Satversmē būtu nemaināmi?
Tieši tā.
Komisija savu ziņojumu iesniedza Valsts prezidentam. Kādi ir jūsu galvenie secinājumi?
Mūsu viedoklis izklāstīts 170 lappusēs. Mēs rūpīgi izpētījām Latvijas valsts konstitucionālos pamatus. Kādēļ tas bija nepieciešams? Pirmskara Latvijā šie pamati bija vairāk vai mazāk pašsaprotami, savukārt šobrīd - pēc 50 valstiskuma pārtraukuma gadiem un arī pat pēc 20 gadiem pēc valstiskuma atjaunošanas - šķiet, ka dažiem nav skaidrs, kas ir Latvijas valsts mērķis, jēga, kādēļ tāda Latvijas valsts ir vajadzīga.
Kas ir šie «daži»?
Es runāju par tiem, kuri apstrīd Latvijas valsts pamatus, izvirzot jautājumus par Latvijas valsts nacionālo raksturu utt. Atgriežoties pie secinājumiem... Viens no jautājumiem bija: vai Satversmes kodols ir atspoguļots kādos Satversmes pantos? Mūsu atbilde ir: nē. Līdz ar to nevar noteikt dažus pantus par negrozāmiem, jo tajos neietilpst viss kodols, vienlaicīgi dažos no tiem tiek risināti jautājumi, kas uz kodolu neattiecas. Līdz ar to mūsu secinājums ir, ka Satversmes kodols pastāv nerakstīta konstitucionāla principa formā. Tas izriet gan no pašas Satversmes teksta, gan no citiem materiālās konstitūcijas pamatdokumentiem - es runāju par valsts dibināšanas dokumentiem, kuros aprakstīti Latvijas valsts dibināšanas jēga un mērķis. Un te uzreiz jānorāda, ka Latvijas valsts ir dibināta kā latviešu nācijas valsts, lai latviešu nācija varētu pašnoteikties savā valstī. Latvieši bija vieni no pirmajiem, kas izmantoja pašnoteikšanās tiesības, kas tolaik bija ļoti jaunas tiesības. Jāuzsver arī, ka Latvijas valsts tika dibināta kā, ja tā var teikt, beztermiņa projekts, tā netika dibināta uz kādu laiku. Piemēram, Igaunijas konstitūcijā ir teikts, ka Igaunijas patstāvība un neatkarība ir mūžīga un no tās nevar atteikties, tas ir noteikts tekstā. Satversmes «tēvi» domāja to pašu, tikai tas nav ierakstīts tekstā, jo viņi orientējās uz Veimāras republikas satversmi, kas savukārt bija ļoti lakoniska.
Ziniet, manai ausij vārdu savienojums «nerakstīti principi» izklausās nedaudz riskanti... Ar tiem nerakstītajiem principiem paši zināt, kā gadās... Kā mēs to atrisināsim? Mēģināsim uzrakstīt?
Vispirms man jāatgādina, ka jebkuram juridiskam tekstam ir arī nerakstīti principi, kas ir izvērtēti un atzīti par pastāvošiem. Piemēram, mēs sakām, ka Latvija ir ne tikai demokrātiska valsts, kā tas ierakstīts Satversmes 1. pantā, bet arī tiesiska valsts. Ja jūs izlasāt Satversmi, tur nekas nav teikts par tiesisku valsti, tāds vārdu savienojums tur neparādās. Tomēr tiesiska valsts ir viens no Latvijas valsts pamatelementiem, tas ir nerakstīts konstitucionāls princips. Juridiskā tekstā nevar ietvert visu, tādēļ ir nepieciešami šādi nerakstīti principi.
Gribētu uzsvērt arī to, ka negrozāms kodols konstitūcijā nav nekāda Latvijai unikāla īpatnība. Šāds kodols ir visām valstīm. Eiropā ir trīs valstu grupas. Pirmajā grupā ir valstis, kurās šis kodols ir ierakstīts konstitūcijā skaidrā tekstā. Piemēram, Itālija, Francija, Vācija, Grieķija, Portugāle, jau pieminētā Igaunija u. c. Otrajā grupā ir valstis, kurās kodols ir nerakstīta principa formā, un tas tiek izmantots tad, kad ir tāda nepieciešamība. Un ir trešā grupa, kuru es sauktu par laimīgo valstu grupu - tajās šāds jautājums vienkārši nekad nav uzdots, jo neviens nekad nav iedomājies likvidēt, piemēram, Zviedrijas valsti. Neviens nekad nav uzdevis jautājumu: vai mēs gribam atteikties no mūsu Zviedrijas kā demokrātijas? Kā jau runājām, Latvijā par šādām lietām tiek runāts, attiecīgi valststiesībām ir jādod nopietna atbilde.
Vai no šiem secinājumiem izriet arī kādi konkrēti ierosinājumi Valsts prezidentam?
Tas, ko institūcijas dara ar mūsu radīto zinātnisko viedokli, ir šo institūciju ziņā. Jā, viens no mūsu priekšlikumiem ir: šo līdz šim nerakstīto Satversmes kodolu labāk atspoguļot Satversmes tekstā. Mūsuprāt, tas vislabāk izdarāms Satversmes preambulā. Ja mēs paskatāmies konstitūcijas Eiropā, kas ir pieņemtas pēc 1989.-1990. gada revolūcijām, tad redzam, ka tajās ir šādas izvērstas preambulas. Un es pieļauju, ka, ja mēs 1993. gadā būtu rakstījuši jaunu Satversmi - līdzīgi kā to darīja igauņi un lietuvieši 1992. gadā -, mums arī būtu izvērstāka preambula un attiecīgi mazāk neskaidrību.
Diskusija par Satversmes kodolu sākās, lielā mērā pateicoties referendumam par otro valsts valodu; nu parādījusies ideja par izmaiņām pilsonības likumā. Jums kā juristam šie projekti liekas likumīgi?
Mēs neizvērtējām konkrētus projektus un referendumus, tas nebija mūsu uzdevums. Tie, kuru uzdevums ir šāds vērtējums - pirmkārt jau Centrālā vēlēšanu komisija -, var mūsu atzinumus izmantot vai neizmantot.