Kāpēc izlēmi aiziet no Kamēr...?
Nekādu zemūdens akmeņu nav. Kopā pavadīti 22 gadi, kaut ko mainīt esmu gribējis jau vairākas reizes. Kamēr… prasīja daudz enerģijas, spēka un laika, tam daudz ziedots, bet ir jāveidojas jaunam veidam, kā sevi izpaust. Taču līdz šim nebija izveidojies jauns, varošs diriģents, kā tagad Jānis Liepiņš. Man bija brīnišķīgas ieceres, taču gribas vairāk laika veltīt galvenajam radošajam mērķim, nevis cīnīties par eksistenci. Likās: jo lielāki sasniegumi, jo vieglāk būs īstenot radošās idejas, taču visu laiku saskārāmies ar neieinteresētību un sistēmu, kas neveicina darbu. Kļuva arvien grūtāk, smagnējāk organizēt koncertprojektus, ierakstus. Tad sāc izvērtēt, vai pie mums maz ir iespējams pilnvērtīgi strādāt? Diriģenti ir profesionāļi, bet Rīgā strādā ar uzņēmuma līgumiem bez sociālās aizsardzības. Liels emocionāls trieciens man bija tieši kora divdesmitās jubilejas gadā. Mani izsauca skolas direktors - attiecības ar jums beidzam, jo turpmāk piederat pilsētai. Šeit varat tikai mēģināt. Ļoti savdabīga sajūta, ka pēc divdesmit darba gadiem var pienākt dežurants: ko te meklējat? Tam visam bija nozīme: tu vari cīnīties, bet cik ilgi? Es vienmēr strādāju idejai, taču mūsu pēdējais projekts (izrāde un pirmatskaņojumu programma Mēness dziesmas) beidzās ar mīnusiem - pat nevarējām atlīdzināt režisoram. Esi gatavs ierakstīt kvalitatīvu CD, bet tev iedod tikai trešdaļu no nepieciešamās summas. Sevi upurējot, vienalga dari, bet pārņem bezcerības sajūta.
Biji tuvu izdegšanai?
Nogurums pēc pamatīgas darba dienas bijis regulāri, bet muzicējot dzirksts rodas, tu atkal uzkvēlo. Izdegt mūzikā nav iespējams, taču es no visas sirds vēlētu Rīgas pilsētai sakārtot procesu tā, lai stimulētu kolektīvus un vadītājus, kuri sevi pierādījuši un ir mūsu kultūras paraugs. Mums ir Dziesmu svētku likums, taču finansējumu kolektīvu vadītāju atalgojumam nogrieza. Es nerunāju par bagātību vai nabadzību, bet vienkārši nav skābekļa, tu nevari īstenot idejas, jo apkārt ir apātija, neieinteresētība. Tas saistīts arī ar izglītību. Uzlikt ozolkoka grīdu vai lamināta grīdu? Tā var salīdzināt a cappella dziedāšanu vai popdziesmas ar fonogrammu. Tas ir izglītības uzdevums, lai cilvēki prastu atšķirt kvalitāti, vērtību, bet izglītība kļūst arvien «duļķaināka», tradīciju pārmantojamība - neaktuāla: ja direktors kori negrib - nav. Ir tikai daži «traki» diriģenti, skolotāji, kuri ar nenormālu entuziasmu upurē dzīvi un veselību, lai iemācītu cilvēkiem savādāk sajust pasauli.
Ko tev personiski nozīmēja Kamēr…?
Ir bijuši fantastiski emocionāli brīži, un tas bija kolektīvs, ko veidoju pēc savām izjūtām, kādai jābūt skaņai, izpildījuma kvalitātei, cik pašatdevīgam jābūt muzikālam priekšnesumam. Tā bija arī manas dzīves nopietna laboratorija, kur esmu pārbaudījis savus spēkus un to, cik varu sasniegt. Tomēr pēdējā laikā pastiprinās mana starptautiskā diriģenta darbība, arī slodze ar valsts kori ir liela, un gribas, lai process attīstās arī priekš manis paša. Laiks ar Kamēr...bijis iespaidīgs. 2008. gada Pasaules Saules dziesmu projekts ar vērienu rezonēja pasaulē. Zīmīga bija arī mūsu piedalīšanās ASV koru simpozijā pērn Čikāgā: no visas Eiropas viņi vēlējās dzirdēt tikai Kamēr...
Kuras bija jūsu augstākās kopīgās virsotnes?
22 gados Kamēr… ieguvis vairāk kā 100 uzvaru konkursos pasaulē un vienīgais no Latvijas ieguvis Eiropas koru Grand Prix titulu. Tā ir īpaša, vadošo Eiropas konkursu uzvarētāju cīņa. Arī mums nemaz tik viegli negāja, jo tikām izvirzīti trīs reizes, un izdevās tikai trešajā reizē. Neparasts izrāviens ir arī korim pāris reizes piešķirtā Lielā Mūzikas balva, jo tā tomēr ir profesionālu mūziķu balva. Īpaša bija pasaules labākā kamerkora titula iegūšana Marktoberdorfā un triumfs Pasaules koru Olimpiādē Ķīnā - galvenā balva - trīs zelta medaļas un visas speciālbalvas. Tas bija unikāli, jo visa starptautiskā žūrija mums deva maksimālo vērtējumu. Tomēr visaugstākās virsotnes, kuru dēļ vispār bijis vērts kaut ko darīt, saistītas ar sajūtām uz skatuves. Konkursi, uzvaras, cipari ir racionālie panākumi - atskaites punkti. Pragmatiskā, racionālā domāšana, statistika šobrīd sabiedrībā ir noteicošā, taču personīgi mani saista nevis taustāmās lietas, bet sajūtas, motivējušas visu laiku sevī un citos uzturēt tonusu, apsēstību. Tiekties pēc ēteriskā. Īstākais dziļums ir muzikālās veiksmes, kad rodas neizsakāma, viegla sajūta, pietuvojoties kaut kam tādam. Tad tu nevis diriģē, bet vairs nejūti ne savu ķermeni, ne rokas. Tu dzīvo tajā brīdī un konkrētajā noskaņā. Tie bijuši vislielākie gandarījuma brīži, kas atstāj atmiņas uz mūžu. Kamēr... ir kā paša miesa, ar kuru esi audzis kopā. Tas ir lolots: cik asaru, laimes un prieka brīžu ir piedzīvots! Daudzus muzikālos ideālus līdz šim esmu spējis sasniegt tikai ar Kamēr...
Koris būs drošās rokās?
Jānim Liepiņam ir daudzas īpašas cilvēciskās kvalitātes, viņš ir ļoti labi izveidojies un izglītojies. Man ir droša sajūta, ka viņš varēs lietpratīgi un kvalitatīvi strādāt. Lielākais grūtums mūsu darbā ir tas, ka dziedātāji mainās, taču nevienam publikā neinteresē, ka desmit cilvēku korī iekļāvušies burtiski pirms pāris mēnešiem. Visi nāk klausīties mākslu. Tāpēc diriģenta atbildība ir milzīga. Un pat ja nav laika - jāatrod!
Jāpārmanto Kamēr… tradīcijas vai jāstrādā no jauna?
Protams, kolektīvs var iegūt citas jaunas šķautnes. Ir lietas, kuras viņš izdara daudz uzmanīgāk un prasīgāk. Viņš sevi vislabākajā nozīmē parādījis gan kā kolēģis - otrs diriģents -, gan lielisks mūziķis. Viņam ir labs kontakts ar kori, viņš to sajūt un saprot. Es negribētu jaukties viņa darbā. Korim šovasar jābrauc uz B. Bartoka konkursu Ungārijā, Debrecenā, un es ilgi nevarēju izlemt, vai palīdzēt gatavoties? Tomēr svarīgi, lai Jānis kā jaunais mākslinieciskais vadītājs var sevi pierādīt starptautiskā apritē. Tā ir laba iespēja, jo korim šobrīd ir ļoti kvalitatīvs sastāvs.
Tavi turpmākie plāni?
Mana vēlme, pirmkārt, ir turpināt profesionālo darbu ar VAK Latvija. Tas ir mans pamatdarbs, savukārt Kamēr... - kopš tā dibināšanas 1990. gadā bijis amatierkoris. (Tas, ka tā sniegums pielīdzināms profesionālam līmenim, ir cits jautājums.) Jāveltī laiks sevis izglītošanai un attīstībai. Pēc pāris nedēļām došos uz Vīni, kur jau vairākkārt esmu vadījis meistarklases Austrijas, Vācijas un Šveices diriģentiem. Man izveidojusies veiksmīga sadarbība ar Spānijas Nacionālo kori, Nīderlandes kamerkori un Lietuvas kamerkori Jauna muzika. Starptautiskajam garīgās mūzikas festivālam Latvijā gatavoju divas ļoti lielas programmas - korim ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un pirmatskaņojumu koncertu, kurā sapulcētas interesantas personības: pirmo reizi korim raksta Goran Gora, jaunus darbus komponē Imants Zemzaris un Ēriks Ešenvalds.
Vai pieļauj sadarbību ar Kamēr… kā viesdiriģents?
Nekādā gadījumā negribu kontrolēt, būt uzraugs. Uzticos Jānim, lai viņš ar kori iet savu ceļu. Esmu novērtējis viņa profesionālās dotības, talantu. Lai turpina darbu, kā uzskatīs par pareizu.