Kad 1994. gadā pieņēma likumu, viss likās skaidrs - nosakām 20 gadu periodu, kad ir ierobežojumi bijušajiem čekistiem, tiekam ar pagātni galā, pārvelkam svītru un dzīvojam tālāk. Tagad redzam, ka nekādu svītru novilkt nevaram. Mēs redzam, cik strauji mainās situācija pasaulē - gada laikā sācies pilnīgi cits posms starptautiskajās attiecībās. Nedzīvojam izolētā informatīvajā telpā, un karš Ukrainā parāda, ka propagandas mašīna, kas tiek iedarbināta pret neatkarīgām valstīm, var būt tik milzīga, ka cilvēki sāk nekritiski pieņemt to, kas agrāk šķistu absurds. Protams, vēsturnieku uzdevums nav kontrpropaganda. Tikai informēt, izglītot. Jo zinošu un domājošu cilvēku daudz grūtāk apstrādāt ar propagandu.
Diemžēl šajos 20 gados nekur tālāk par diskusiju, vai publicēt aģentu kartotēku vai ne, neesam tikuši. Kaut tas ir zemākais posms visā VDK darbības sistēmā. Protams, aģenti un informatori ir nozīmīgi, arī šodien neviens specdienests pasaulē nevar bez tiem iztikt, bet ne jau viņi totalitārā valstī bija pavēļu devēji un organizētāji. Tāpēc mums ir jāparāda shēma kopumā - kā darbojās varas sistēma, sākot no Maskavas līdz Rīgai. Krievijas informatīvajā telpā mēģina stāstīt, ka Padomju Latvijā noteicēji bija paši latvieši - piesaistīja darbaspēku migrācijas veidā un arī paši noteica gan kompartijas, gan drošības komitejas darbību. Tā nebija. Vēl astoņdesmito gadu beigās kompartijā latviešu bija tikai kādi 42%. Tas pats attiecas uz VDK. Gan Latvijas Komunistiskā partija, gan šeit esošā VDK bija lielas totalitāras valsts - Padomju Savienības - struktūrvienības, nevis atsevišķas patstāvīgas vietējās institūcijas.
Kādi ir tipiskākie stereotipi par pagātni?
Piemēram - čeka visu zināja. Nebūt tā nebija. Čeka jeb VDK kontrolēja tikai svarīgākās sfēras, kas bija bīstamākās padomju varai, un tieši tur jau pieminētos aģentus iefiltrēja. Protams, gadījās nejauši iegūt informāciju arī par lietām, kam nesekoja, bet astoņdesmito gadu beigās, kad sākās atmoda, VDK informācijas bija tik daudz, ka tā pat nespēja to apstrādāt. Aģentu sniegtā informācija, piemēram, par kādu Tautas frontes pasākumu, mēdza pat dublēties ar to, kas rakstīts laikrakstā Padomju Jaunatne.
Vēl viens stereotips, ka pēc Staļina nāves vairs nebija nekādu represiju. Tā nav tiesa. Hruščova periods gan raksturīgs ar to, ka cilvēki varēja brīvāk runāt, viņus vairs nevarēja represēt, «piesienot» jebkuru kriminālkodeksa pantu, tomēr individuālās represijas līdz pat astoņdesmito gadu beigām turpinājās. Tā kā vara Padomju Savienībā bija evolucionējusi, vairs nerepresēja masveidā, bet cilvēkus, kuri režīmu varēja apdraudēt, tāpat represēja. Plaši zināmi piemēri Latvijā - Gunārs Astra, Lidija Lasmane-Doroņina. Cilvēkus represēja publiski mazāk pamanāmā veidā. Ir zināmi piemēri, ka izslēdza no augstskolas par svecīšu nolikšanu pie Čakstes pieminekļa kapos.
Bija virkne mūziķu un rakstnieku, kam neļāva publicēties.
Jā, Alberts Bels, piemēram, kādā sanāksmē pēc Čehoslovākijas notikumiem izrunājās, ka tagad jau modē braukt ar tankiem un ka vienīgais, kam ir informācija par sabiedrības attieksmi, ir VDK, bet viņi nez kāpēc ar to nedalās. Protams, līdz ar to viņa karjera Maskavas kinoinstitūtā beidzās. Tolaik bija rindas pēc dzīvokļa vai mašīnas. Vietu tajās varēja pazaudēt. Tā kā VDK sadarbojās ar savām uzticamības personām, kas ieņēma iestāžu vadītāju amatus, bija iespējas cilvēkus iespaidot darbavietās. Daudz iespēju cilvēkiem sagandēt dzīvi bija arī caur iekšlietu struktūrām un izpildkomitejām. Kaut vai saucot uz profilaktiskajām pārrunām. Tās ne vienmēr notika Stabu ielā - varēja būt arī Kara komisariātā vai kadru daļā darbavietā. Protams, tā bija psiholoģiska ietekmēšana, iebiedēšana, tika ņemti paraksti par pretlikumīgas darbības pārtraukšanu.
Plašākā sabiedrībā par to ir ļoti maz informācijas.
Tur ir tā problēma! Tā nav, ka VDK darbība nebūtu pētīta. Ir aizstāvēti vairāki promocijas darbi, iegūti doktora grādi. Tajā skaitā mans pētījums par čekas darbību 1944.-1956. gadā, Ainārs Bambals rakstījis par represīvo iestāžu dokumentiem visā periodā, Latvijas Vēsturnieku komisijas rakstos ir bijuši Induļa Zālītes un Alda Bergmaņa darbi par VDK darbību 60.-80. gados. Taču skaidrs, ka sabiedrības vēlmi to lasīt atsit akadēmiskā valoda, šie izdevumi nav arī pārāk izplatīti - akadēmiskie sējumi veikalā nav nopērkami, pieejami tikai bibliotēkās vai konkrētās vietās internetā. Tie vēstures posmi un jautājumi, kas jau izpētīti, būtu jāpasniedz sabiedrībai saprotamā formā. Manā skatījumā tam jābūt par vienu no jaunveidojamās komisijas uzdevumiem - komunicēt ar sabiedrību.
Zinātnieki spēj sarežģītas lietas izklāstīt visiem saprotamā veidā?
Bonifācijs Daukšts ir lielisks piemērs, ka tas ir iespējams un ka vēsturnieks nav tikai akadēmisks cilvēks, kas runā sausā valodā. Savulaik būdams dzejnieks, studējis vēsturi, bijis gan pasniedzējs, gan diplomāts.
Jā, viņš ļoti aktīvi komunicē ar sabiedrību, izmantojot internetu, sociālos tīklus. Bet kā komisija varētu komunicēt ar sabiedrību?
Viens no risinājumiem - interneta lapa, tā neprasītu lielas izmaksas. Var izmantot sociālos tīklus, varbūt izdot ilustratīvas brošūras plānos vākos. Nepieciešama aktīva saikne ar sabiedrību caur presi, arī kopīgi veidojot tematiskos televīzijas un radio raidījumus, kas arī pašiem medijiem būtu interesanti. Esmu pārliecināts, ka, intervējot gan bijušos čekistus, gan upurus un vēsturniekus, var sanākt labs, skatītājiem interesants materiāls. Mēs varam ilustrēt faktus ar konkrētiem dokumentāliem piemēriem. Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā ir bijusī VDK datubāze vairāk nekā par 36 tūkstošiem personu, kuras izsekojusi VDK. Arī Latvijas Nacionālajā arhīvā ir VDK dokumenti. Var izmantot to arhīvu bāzi, kas mums Latvijā ir un ir pieejama atšķirībā no aģentu un informatoru kartotēkām. Tāpēc nevar teikt, ka izpēte būtu jāsāk no nulles.
Bet kas vēl būtu pētāms?
Plašāk - varas sistēma kopumā, kompartija kā pavēļdevēja VDK. Gan runājot par Staļina periodu, gan par 60.-80. gadiem.
Tas varbūt cilvēkiem būtu interesantākais.
Jā, tad mēs redzētu to bildi kopumā, nevis izraujot vienu fragmentu - aģentūras kartotēkas, par ko tikai runājam 20 gadu.