Kā sākās jūsu ceļš basketbolā?
Faktiski izgāju cauri visai jaunatnes līgai, nospēlējot no mazākās grupiņas līdz pat A grupai. Vairākās arī izcīnījām Latvijas čempionu titulu. Spēlēju kopā ar Gati Melderi, Monvīdu Pirsko, Juri Andžejevski, kuri vēlāk veidoja Latvijas čempionāta bronzas komandu kodolu. Es pietiekami ātri, vecākajā grupā vai pat gadu iepriekš, sapratu, ka neesmu tik talantīgs un basketbols nebūs mana pamatprofesija. Jāsaprot, ja nevari kļūt par tiešām augsta līmeņa profesionālu spēlētāju, ir jāizvēlas otrs ceļš - izglītība. Tālākais ceļš mani tomēr atkal atveda uz basketbolu.
Kā tas notika?
Darbojos privātajā biznesā, taču tieši vai netieši visu laiku biju klāt komandai, jo tur spēlēja mani draugi. Pēckrīzes laikā, kad Valmierā saprata, ka iepriekšējā līmenī darboties nebūs iespēju, bija piedāvājums uzņemties ģenerālmenedžera pienākumus. Ja ar šīsdienas skatījumu raugos, tā bija avantūra, taču neko nenožēloju, jo šie bijuši ļoti interesanti gadi. Šī man ir septītā sezona Latvijas basketbolā. Pirmie gadi bija visai interesanti. Jāsaka godīgi, sanāca visādi, jo, kamēr esi ārpusē, viss liekas vienkārši izdarāms, bet, kad pats nonāc basketbola virtuvē, saproti mūsu basketbola realitāti. Gadu no gada organizācija un mēs paši esam auguši un attīstījušies, un šī sezona ir labi paveikta darba rezultāts.
Vai tobrīd kaut sapņoji, ka kļūsiet par Latvijas čempioniem?
Noteikti nē. Nebija tālejošu mērķu, vairāk gribējās visu sakārtot. Protams, bija mērķis atkal iesaistīties cīņā par medaļām, tas pēdējos gados nebija izdevies. Man pašam svarīgi bija arī palīdzēt lielajā basketbolā ienākt brālim Jānim Bērziņam (pašlaik VEF Rīga uzbrucējs - aut.), kurš bija nupat pēc U-16 izlases.
Kad parādījās sajūta, ka varat cīnīties arī par titulu?
Iepriekšējā sezona bija ļoti neveiksmīga, jo pat netikām izslēgšanas turnīrā, tāpēc vasarā sastāvu un treneru korpusu veidojām, lai atgrieztos medaļās. Tiesa, šoreiz jau bronzas medaļas uzlūkojām kā minimālo uzdevumu. To publiski neafišējām, taču sev, sponsoriem un kluba vadībai neslēpām, ka gribētos tomēr to finālu un pat titulu. Pēc laba sezonas sākuma un veiksmīgas trenera Roberta Štelmahera piesaistīšanās pamazām parādījās ticība, ka cīņa par titulu tik tiešām ir iespējama. Pavērsiena punkts bija uzvara Ventspilī pēc neveiksmīga pirmā puslaika, kā arī pamatturnīra pēdējā nedēļa, kad uzvarējām Liepājā un savā laukumā pret VEF Rīga un Ventspili. Tā ļoti daudz deva pārliecībai.
Kas pagājušajā vasarā mainījās - Valmiera kļuva stiprāka vai flagmaņi - vājāki?
Neteiktu, ka VEF un Ventspils bija vājāki nekā iepriekš, bet mūsu finansiālās iespējas pieauga. Ne daudz, bet par saviem divdesmit procentiem gan, un tas pavēra iespēju piesaistīt kvalitatīvākus spēlētājus. Jau sezonas sākumā mums bija pietiekami solīds sastāvs, bet tās gaitā izdevās to vēl vairāk uzlabot, piesaistot Armandu Šķēli, Lauri Blauu, Akseli Vairogu, Kvameinu Mičelu, arī treneri Štelmaheru. Viņi visi sezonas beigās, un jo īpaši finālā, deva vērā ņemamu ieguldījumu. Netrūka arī veiksmīgu apstākļu sakritību brīžos, kad viņi atbrīvojās. Varu izstāstīt, ka mums jau bija gatavs līgums ar Jaunzēlandes izlases saspēles vadītāju, kuram beidzās sezona Austrālijā, taču viņi vilcinājās, parādījās Mičela variants, un kopā ar treneriem nosliecāmies par labu tam, jo viņu jau zinājām, turklāt Mičelam bija motivācija parādīt, ka viņš nav tik slikts, kā teica Ventspils kluba vadība.
Vai piekrīti trenerim Štelmaheram, ka Valmiera/Ordo veidota no lielajiem klubiem nevajadzīgiem spēlētājiem?
Tikai daļēji, jo zinu, kāda pirms sezonas bija interese par Jonātu, Laksu, Artūru Bērziņu un Aigaru Šķēli no otru finālistu puses. Par Kaufmani bija ļoti liela interese no Ventspils, kas jau bija nolikusi līgumu. Tajā pašā laikā jāsaprot, ka viņi šajos klubos nebūtu pirmās vijoles, kā tas bija Valmierā.
Saka - algu budžeta iespējās jūs nemaz daudz neatpaliekot no VEF un Ventspils!
Šajā ziņā ir daudz spekulāciju. VEF Rīga ir publiski nosaucis savu budžetu (tas esot bijis ap 1,4-1,5 miljoniem eiro - aut.), es varu teikt, ka mūsu budžets ir nedaudz lielāks par pusi no tā. Cik var saprast, Ventspilij ir nedaudz mazāks par VEF Rīga budžetu. Varu teikt, ka mums ir trešais lielākais budžets Latvijas basketbolā, bet noteikti ne tik liels kā abiem vadošajiem klubiem.
Iepriekš, veidojot sastāvu, priekšroka bija vietējā reģiona spēlētājiem. Vai pirms šīs sezonas kurss mainījās?
Jāsaprot, ka nav daudz Valmieras reģiona basketbolistu, kuru līmenis atbilstu cīņai par titulu. Dairi un Dāvi Bertānus, Jāni Bērziņu, Rolandu Šmitu nevaram atļauties. Mums ir īsts Valmieras produkts Jānis Kaufmanis, par tādiem var uzskatīt arī Dāvi Rozīti un Viktoru Iļjinu, kuram gan šī sezona īsti neizdevās. Ir cēsnieks Mārtiņš Vīņauds, gulbenietis Raimonds Gabrāns, ogrēnieši Artūrs Bērziņš un Ervīns Jonāts. Domāju, ka mūsu šīs sezonas modelis bija pievilcīgs gan Valmieras, gan visas Latvijas līmenī. Mums nebija piecu vai septiņu leģionāru. Uzskatu, ka ārzemnieki jāpiesaista tikai pozīcijās, kuras ar savējiem nevar aizpildīt.
Ne visi līdz galam saprata treneru maiņu sezonas vidū - kāpēc atbrīvojāt Ainaru Zvirgzdiņu?
Rezultāti novembrī un decembrī īsti nebija cerētie. Zaudējums Jelgavā un mājās pret Jūrmalu, pagarinājums Ogrē. Bija daudz neizteiksmīgu spēļu, kurās it kā uzvarējām, bet sniegums īsti nebija gaidītais. Tāpat neredzēju, ka starp spēlētājiem un treneri būtu tiešām laba ķīmija, - agri vai vēlu rezultāts ciestu. No šodienas skatījuma lēmums bija pareizs, jo Štelmahera ienākšana deva impulsu. Treneris spēja savākt komandu, un viņam izveidojās ļoti laba sadarbība ar palīgiem un spēlētājiem.
Paraksturo savas emocijas septītās spēles pēdējā minūtē, kad tituls praktiski bija jau rokā!
Fantastiskas. Vēl šobrīd, trīs dienas pēc šiem notikumiem, tas viss liekas kā neticams sapnis. Čaļiem pēc spēles teicu, ka no rīta jānopērk prese vai jāieiet interneta portālos, lai redzētu, ko īsti esam paveikuši. Atmosfēra un ažiotāža bija neticama. Biļetes uz septīto spēli izpirka piecpadsmit minūtēs, sarūpētās papildu vietas - vēl desmit minūtēs. Organizējām fanu telti pie zāles. Domāju, ka tie bija īsti svētki ne tikai Valmierai, bet arī visam Latvijas basketbolam. Sekoju tam līdzi kopš deviņdesmito gadu vidus un neatceros šādu atmosfēru.
Vai ir izdevies pēc panākuma pastaigāt pa pilsētas ielām?
Spēlētāji neļaus samelot, ka kafejnīcās, veikalos, uz ielas visi nāk klāt un apsveic. Piedāvāja 31. maiju Valmierā nodēvēt par basketbola dienu. Tas tiešām ir liels notikums, turklāt šis ir astoņdesmitais gads, kopš Valmierā ir basketbols. Pat nezinu, kad nākamreiz ko tādu paveiksim, varbūt es neko tādu vairs nemaz nepiedzīvošu. Protams, strādāsim, lai to atkārtotu, taču ir jāizbauda tas, ko mēs, klubs un pilsēta, esam paveikuši.
Kāda ir komandas nākotnes vīzija?
Vēl jātiekas ar vadību un atbalstītājiem, lai saprastu nākamās sezonas iespējas. Šobrīd negribu izteikt pārsteidzīgus secinājumus, taču ceru, ka komanda būs konkurētspējīga. Daudzi vaicā par startu Eirokausos, bet pret to šobrīd esmu diezgan skeptisks. Nav jēgas tur piedalīties, ja nav spēcīga sastāva. Nav jau arī noslēpums, ka par vairākiem mūsu spēlētājiem ir ļoti liela interese, arī treneri Štelmaheru pie sevis vēlas redzēt daudzi, turklāt līgums ar viņu bija līdz šīs sezonas beigām. Skaidrs, ka pēc panākuma arī pašreizējā sastāva algu pozīcija augs.
Cik daudz līdzekļu prasītu starts FIBA Čempionu līgā, ko esat izcīnījuši?
Tam noteikti būtu nepieciešams vismaz par trīsdesmit procentiem lielāks budžets par pašreizējo, ar kuru arī nemaz nebija vienkārši izveidot konkurētspējīgu sastāvu. Tajā pašā laikā es nepārdzīvošu, ja mūsu šīs sezonas panākums kādam no spēlētājiem dos iespēju izsisties kaut kur augstāk. Mūsu kluba mērķis nekad nav bijis ar varu turēt talantīgākos spēlētājus Valmierā. Esam gatavi jaunajiem spēlētājiem dot iespēju šeit, bet, ja viņiem ir iespēja izrauties kaut kur augstākā līmenī, šķēršļus neliekam.
Ar ko skaidro pēdējo gadu talantu birumu no Valmieras un Rūjienas?
Ar man labi pazīstamu aģentu no Spānijas jau smejamies, jo arī viņi nesaprot, kas šīm pilsētām ir tik unikāls. Turklāt brāļi Bertāni, Jānis Bērziņš (VEF Rīga), Anrijs Miška (Madrides Real sistēmā), Rinalds Mālmanis (Vitorijas Laboral Kutxa sistēmā) - viņi ir rūjienieši. Bet tā ir pilsēta ar trim tūkstošiem iedzīvotāju! Es teiktu, ka tas ir kaut kādu basketbola tradīciju rezultāts. Šajā reģionā basketbols ir prioritāte, un vecāki bieži sūta bērnus trenēties. Jaunatnes sistēma mums darbojas ļoti labā līmenī, par to liecina arī šīs sezonas panākumi, jo izcīnīti čempionu tituli U-16 un U-17 vecumā, kā arī ir vairākas bronzas medaļas citās grupās. Ja šiem jaunajiem spēlētājiem ir ļoti labs piedāvājums, kāds varbūt gadās reizi dzīvē, ļaujam viņiem izmantot šo iespēju.
Vai tiešām nemaz nav žēl palaist viņus?
Protams, allaž sajūtas ir divējādas, taču ar šiem spēlētājiem uzturam kontaktus, rīkojam kopīgus pasākumus Valmierā, un viņi kaut kādā mērā piedalās arī tālākā basketbola attīstībā. Nav tā, ka viņi aizbrauktu un pazustu. Viņi dod atpakaļ savai pilsētai un komandai.
Kā noturēsit līdzjutējus, ja nākamās sezonas nebūs tik veiksmīgas?
Piekrītu, ka līdzjutējus vieglāk ir piesaistīt nekā noturēt. Es gan gribu ticēt, ka Valmieras līdzjutējs ir lojāls, to pierāda arī iepriekšējā, ne tik veiksmīgā sezona. Cenšamies ar skatītājiem strādāt un radīt viņiem sajūtu, ka šis ir viņu klubs. Centīsimies šo līniju noturēt, jo redzam, ka tas arī spēlētājiem un kluba personālam ir pavisam cits efekts un dzinulis, ja zālē ir daudz skatītāju.