«Nekas liels jau nav noķerts, bet, ņemot vērā lielo svelmi, ir nelielas izredzes, protams, ja kādam nav gadījusies kāda Alūksnes līdaka vai labs sams, jo tagad taču ir īstais samu laiks!» šādu visnotaļ loģisku apsvērumu vadīts, sūtījumam - metru garai līdakai - pievienotajā vēstulē raksta jūrmalnieks Armands Bērziņš. Ja atceramies, ka pirms kāda laika 1,15 metru gara līdaka tika uzdota par Latvijas copes rekordu (21 kilograms), metriniece šķiet gana iespaidīga. Tomēr svars nav tik liels - «tikai» 6,56 kilogrami. Izvilkta 17. jūlijā Engures ezerā pie Mazsaliņu bāzes ar lēni grimstošu trīsdaļīgu vizuli Sebile. «Kopā ar kolēģi Māri katrs ar savu laivu iebraucām ezerā,» rāmo bezvēja rītu atceras Bērziņš. Silts bija jau tad - gaisa temperatūra plus 22 grādi. «Jau iepriekš norunājām, ka paķemmēsim dziļuma kanti - viņš pa kreisi no izbrauktuves, es pa labi.»
Pirmā mēra līdaka pieteicās agri - ap puspieciem rītā, Mārim ap pieciem. Pēc tam kādu brīdi abiem bija klusums. Tad vienā no iemetieniem Bērziņš sajuta vieglu uzsitienu pa kātu. Tā kā uzsitiens nebija ass, piecirta ne visai stipri, jo pirmajā brīdī nodomāja, ka būs pieteicies labs asaris. Pretreakcija nebija stipra, un Bērziņš sāka ietīt auklu. «Zivs nāca viegli un bez pretestības, sapratu, ka tā ir līdaka, bet nebija ne jausmas, cik liela.» Kad līdaka jau bija tuvu laivai, Bērziņš gribējis to pacelt virs ūdens, lai paskatītos, cik tad liels tas loms ir, bet virs ūdens zivtele neparko negribēja celties. Beidzot izdevās. «Kādus divus metrus no laivas «kukainis» uzpeldēja. Es uzreiz gribēju paskatīties, kā ir ieķēries vizulis, jo vajadzēja saprast, kā turpmāk rīkoties. Ieraugot vizuli, mans garastāvoklis uzreiz bija gar zemi. Viens no trijžuburiem bija ieķēries līdakai apakšžoklī, apmēram puscentimetru lūpiņas ādā zem mutes. Grābjot vizuli, līdaka bija aizšāvusi garām mērķim. Viens ass rāviens no viņas puses - un es droši varētu stāstīt visiem, cik liela līdaka man norāvās.» Bērziņam uzreiz ienāca prātā kolēģa Māra teiktais pirms makšķerēšanas - īsti vīri līdakas līdz 10 kilogramiem laivā ceļ ar rokām... «Protams, es kā īsts vīrs paceļamo tīkliņu biju atstājis automašīnā uz aizmugurējā sēdekļa. Ja es būtu paņēmis līdzi laivā paceļamo tīkliņu, cīņa ar zivi izpaliktu, jo uzreiz ar pirmo reizi es to pievilku pie laivas bez jebkādas vērā ņemamas pretestības. Tagad atlika tikai satvert zivi, un es sāku lēnām liekties pāri laivas malai ar izstieptu roku. Un tad tikai viss sākās...»
Ieraugot makšķernieka izstiepto roku, līdaka laikam beidzot saprata, ka kaut kas nav īsti tā, kā vajag. Sekoja spējš rāviens un skrējiens prom no laivas, taču šādam pavērsienam Bērziņš jau bija gatavs. «Ļāvu zivtiņai paskriet, līdz tā apstājās, un atkal sāku lēnām ietīt auklu. Drīz vien līdaka atkal parādījās pie manas laivas - atkal mana roka un jauns skrējiens prom... Tā tas turpinājās reizes septiņas astoņas, un visu šo laiku, atceroties, kā ir ieķēries vizulis, es piegriezu vai atlaidu spoles bremzes. Šeit cīņa nebija par to, kurš ir stiprāks, šeit bija cīņa par izdevīgu manevru no manas vai zivs puses. Domāju, ja līdaka būtu uztaisījusi kaut vienu «svecīti», viņa izrautos, bet tā laikam nebija viņas laimīgā diena. Iespējams, viņa to arī gribēja uztaisīt, bet spēka vairs nebija atlicis. Pēc brīža, pievilcis līdaku pie laivas, es to veiksmīgi satvēru aiz acīm un iecēlu laivā. Gandarījums bija neaprakstāms - ilga un līdzvērtīga cīņa, kurā minūtes neskaita.» Engures ezerā Bērziņš ir noķēris arī lielākas līdakas, bet tik skaistu cīņu viņš izbaudīja pirmoreiz. Citiem makšķerniekiem Bērziņa līdaka ir kā apliecinājums, ka pat lielā karstumā makšķerniekam ir ko darīt Latvijas ezeros. Protams, ja vien viņš spēj piecelties agrāk nekā parasti.