Poļu teātris patlaban piedzīvo strauju augšupeju - jauni meklējumi, interesantas idejas, labi režisori un uzmanības vērti dramaturgi. Divdesmit piecus gadus vecā Dorota Maslovska ir viena no tām poļu rakstniecēm, kura izpelnījusies starptautisku atzinību. Viņas pirmais romāns Zem baltsarkanā karoga ir tulkots arī angļu valodā, tas stāsta par poļu cīņām Otrajā pasaules karā un izpelnījies vairākas prestižas literatūras balvas. Divi nabadzīgi rumāņi ir viņas pirmā luga - publika lielākoties esot šokēta, intelektuāļi Eiropā sajūsminās par svaigu un bezkompromisu skatījumu uz laikmetīgo sabiedrību.
Tēma gan šķiet daudzkārt risināta, tālab jautājums aktierim Laurim Subatniekam, kas izrādē spēlē vienu no galvenajām lomām, - par ko, jūsuprāt, vēstīs iestudējums?
«Kā par jebkuru darbu, arī par šo var teikt, ka tas ir par mīlestību un vientulību. Galvenais, man šķiet, izrāde ir par sačakarēto vērtību sistēmu,» saka Lauris Subatnieks. «Izrādes varoņi vienmēr savās neveiksmēs vaino tikai citus un paši par sevi atbildību absolūti neuzņemas.» Vai tā ir normāla situācija vai krīzes pazīme? «Normāla droši vien nav, bet tāds nu ir šis laikmets. Ir ļoti grūti saprast, kas ir vērtības. Paņem piecus laikrakstus, katrs raksta ko citu. Un beigās, kad cilvēkam ir jāizvēlas, viņš izvēlas sev vieglāko ceļu, to, kur pašam jāuzņemas vismazāk atbildības. Es jau pats neesmu pārāk principiāls, drīzāk tāds peldētājs pa dzīvi, bet normāli tas nav.» Par vērtību krīzi Dailes teātrī stāstīs trīsdesmitgadnieki, kas teātrī vārdu jau ieguvuši, un arī Kultūras akadēmiju tikko beigušie aktieri. Duetā ar Lauri Subatnieku spēlēs Elīna Dzelme, citās lomās - Aldis Siliņš, Intars Rešetins, Sarmīte Rubule, Gints Grāvelis, Inga Krasovska, Aldis Siliņš. Tātad savā ziņā tā ir arī jauno paaudzes izrāde.
Vēl pirms pirmizrādes teātra mājaslapā sākusies diskusija, vai un kam Dž.Dž.Džilindžera izrāde vajadzīga. Dominējošais viedoklis - atkal lamāsies, atkal ievazās «neētiskus» principus. Lamāsies? Lamāsies. «Gaumes ir dažādas. Arī man nepatīk, ja pašmērķīgi lamājas, bet reizēm es tomēr nesaprotu, ko cilvēki no teātra gaida. Ja uz skatuves drusku palamājas, ārprāts!» saka aktieris. Viņam pašam ideāla izrāde liekoties tāda, kuru skatīties viegli, bet pēc tās pārņem pēcgarša - ir par ko padomāt. Divi nabadzīgi rumāņi tāda būšot.