Spoža doma! Te gan jāpiebilst, ka, lai šo vērtīgo atziņu īstenotu, nepieciešams atrast kādu, kas gatavs aizdot lētāk un valsts parādu attiecīgi izdevīgi pārfinansēt. Savukārt valstīm, kas aizdevēju ieskatā tērējas pārāk brīvi, tas diez vai iespējams. Jācer, ka ar laiku Brigmanis sapratīs arī šo vienādojuma daļu...
Neviens negrib sudraba medaļu
1. 1923. gada otrajā pusē Krievijas boļševiku partijas spicē noritēja karstas diskusijas starp Ļevu Trocki un viņa piekritējiem no vienas puses un boļševiku sektas uzlecošās zvaigznes, Staļina, nometni no otras. Šodienas vēsturniekam varētu likties - par ko tādas kaislības?! Jo strīdu priekšmets bija jaunās padomju valsts sadzīve - alkoholisms, lamāšanās, izlaidīga dzimumdzīve utt. Patiesībā tēma bija tikai iegansts grupējumu cīņai par varu kopumā.
Jācer, ka mūsdienu Latvijas politiķi neapvainosies par šo salīdzinājumu, tomēr nebeidzamā rīvēšanās starp Labklājības ministriju un Saeimas deputātu grupu jautājumā par valsts atbalstu ģimenēm mazliet atgādina Trocki & Co. Abām pusēm mērķis ir viens, jāatzīst arī, ka sasniegts reāls rezultāts, tomēr nē - arī aizvadītajā nedēļā augstos toņos turpinājās diskusijas par kopējās paketes sadaļām, niansēm. Acīmredzot patiesais iemesls ir vēlēšanās būt tam, kurš pateiks pēdējo vārdu, jo tas - vismaz pašu ķildnieku skatījumā - kaut kā dos papildu bonusus, kad priekšvēlēšanu debatēs Vienotība un Nacionālā apvienība (NA) stāstīs elektorātam, ka, tieši pateicoties viņiem (jo laurus dalīt Latvijā nav pieņemts), ģimenēm ar maziem bērniem iztikšana būs labāka.
Tradicionāli šāda retorika labāk padodas premjera partijai, kas var, godīgi acīs skatoties, valdības labos darbus tā neuzkrītoši saukt kā savus, savukārt nepadarīto skaidrot ar nesaskaņām koalīcijā, kašķīgiem partneriem utt. Savukārt NA, ciniski sakot, šajā ziņā vēl rūpīgi jāpatrenējas. Jo vairāk tāpēc, ka Vienotībai ir daži trumpji azotē. Piemēram, nacionāļiem svarīgajai uzturēšanās atļauju tēmai Vienotība var likt pretī tēzi, ka tā (jo atbild par Zemkopības ministriju) lietas labā ir darījusi krietni vairāk - veicinājusi vietējo lauksaimnieku priekšrocības zemes iegādē.
Kosmētiskais remonts vai rekonstrukcija?
2. Pagājušajā nedēļā par sevi atgādināja arī profesionālais sagādnieks Urbanovičs. Te nepieciešams paskaidrojums. Padomju laikos ikvienā rūpnīcā vai kolhozā bija tāds amats. Labs sagādnieks mācēja dabūt dzimtajam kantorim vajadzīgo deficītu. Bet - vairākumā gadījumu šim izmanīgumam nebija lielas jēgas. Jo - ko gan dod caur pazīšanos izmangots jauns jumta klājums, ja ēkai sienas izpuvušas? Vai kārtībā savests asfalts, kas ved uz pussprāgušu ražotni? Ja atgriežamies pie Saskaņas centra (SC), tad sagādnieks var stāstīt, cik grib, ka ir sadabūjis partijai papildu latviešus, papildu jauniešus utt., - konstrukcija tāpēc nemainās.
Piemēram, SC Rīgā augstprātīgumā sāk veiksmīgi pārspēt Vienotību. Var saprast, ka Ušakovam ir jau alerģija pret Ēlerti un Pulku, tomēr tas nav attaisnojums, lai jautājumā par cenām sabiedriskajā transportā uzvestos kā buldozers, vienlaicīgi vienā mierā paziņojot, ka vispār tas nav RD deputātu jautājums. Rīgas mērs, kurš līdz šim publiski spējis pieklājīgi formulēt savu attieksmi par labu t. s. Uzvaras piemineklim un svinībām tā pakājē, aizvadītajā nedēļā pamanījās pavēstīt, ka vairāk nekā desmit tūkstošiem viņa oponentu šajā jautājumā vieta ir zooloģiskajā dārzā. Var jau mācīties izteikšanās stilu no Putina, tomēr nevajag arī pārspīlēt.
Paša SC interesēs būtu savu piedāvājumu vēlētājiem padarīt niansētāku. Šobrīd šķiet, ka partija ir tādā sajūsmā par Ušakova atpazīstamību un popularitāti, ka arī gaidāmo parlamenta vēlēšanu kontekstā paļaujas uz Rīgas mēra kārti. Var arī tā, tomēr SC, šķiet, piemirst, ka vēlētāji vienkārši nogurst no viena līdera nebeidzamas tiražēšanas (skat. premjera gadījumu). Līdz ar to Urbanoviča pieteiktais SC remonts izskatītos pārliecinošāk, ja tiktu vairāk strādāts ar jau esošo resursu SC Saeimas frakcijas izskatā.
Sabiedrību aicina uz pašcenzūru
3. Politikas un politiķu reputācija Latvijā ir tik nelāga, ka brīžiem sākam braukt no viena grāvja otrā, gandrīz jebkuru jautājumu uzlūkojot kā politiķu inspirētu viņu savtīgajās interesēs. Nevar noliegt, ka partijām (jo īpaši priekšvēlēšanu periodā) ir niķis mēģināt apseglot tēmas, kas varētu cilvēkus mobilizēt, likt ieinteresēties utt. Tomēr vienlaikus ir mazliet dīvaini dzirdēt šādus pārmetumus attiecībā uz, piemēram, Satversmes preambulas projektu - diez vai Levits to rakstīja un piedāvāja apspriešanai, apbruņojies ar laika plānotāju un kādas partijas sakūdīts. Līdzīgi ar internetā savāktajiem parakstiem par Uzvaras pieminekli Pārdaugavā - vai aktīviem cilvēkiem uz pusgadu gadu jāpārtrauc viedokļa paušana, jo, redz, tēmu var izmantot politiķi?
Veidojas zināma šizofrēnija: no vienas puses, daudzi uzsver savu distancēšanos no politikas kā «normālo cilvēku» dzīvi neskarošu māžošanos, bet, no otras puses, tiek kultivēts priekšstats par politiķu teju vai visvarenību. Žēl, ka pat Valsts prezidents ar saviem izteikumiem aizvadītajā nedēļā šo sajukumu priekšstatos veicināja, tulkojot 10 000 cilvēku iniciatīvu (iespējams, kļūdainu, bet...) kā vienas partijas priekšvēlēšanu kampaņu. Tikpat labi var arī profesionālo grupu protesta akcijas (piemēram, pedagogu piketu pie Saeimas pagājušajā nedēļā) pasludināt par nelietderīgām («tik sarežģīti jautājumi netiek lemti uz ielas» - lasi, jums trūkst kompetences, liecieties mierā!) vai pat bīstamām (tās var izmantot opozīcija).
Mēs tradicionāli aicinām cilvēkus aktīvāk iesaistīties debatēs par valstī notiekošo un vienlaikus šo aktivitāti bremzējam, piekabinot to partiju interesēm.
Miljonu smarža veicina izdomas spējas
4. Zināmi pavērsieni pagājušajā nedēļā notika arī valdības rūpju bērnu - dažu lielu uzņēmumu - liktenī. Liepājas metalurga (LM) gadījumā pārsteigumu nebija - valsts kā kreditors atsacījās no uzņēmuma brīnišķīgā piedāvājuma atbrīvot LM no parādiem, pretī saņemot uzņēmuma akcijas. Ja ņem vērā, ka vēl 16. oktobrī LM vadība kaut ko braši runāja par uzņēmuma pamatkapitāla palielināšanu par 100 miljoniem latu akcionāru ārkārtas sēdē, savukārt dažas dienas vēlāk izrādījās, ka nekādu miljonu kārtējo reizi nav, Finanšu ministrijas un Latvenergo nīgrā attieksme pret aicinājumu kapitalizēt parādus bija pamatota.
Racionālāk risinās jautājums par valstij piederošās Citadeles bankas pārdošanu. Nevarētu teikt, ka ārvalstu konsultantu interese piedalīties šajā procesā bijusi liela, bet, tā teikt, mūsu situācija neļauj būt kaprīziem. Un te nonākam līdz parlamentārās opozīcijas reakcijai. Savulaik opozīcija (jāpiebilst, ka arī NA) sauca, ka banku vispār nedrīkst pārdot, jo tam nav labvēlīgas tirgus konjunktūras (šim argumentam var piekrist), nu tiek atzīts (laikam kāds paskaidrojis, vai paši atcerējušies), ka manevra iespēju faktiski nav - Latvija ir uzņēmusies saistības pret ārvalstu kreditoriem Citadeles pārdošanu veikt konkrētā periodā. Tad nu opozīcija nāca klajā ar apburošu risinājumu - lai valsts uzņēmumi peļņas daļu, kas iemaksājama valsts budžetā kā dividendes, izmanto, lai kopīgi Citadeli nopirktu, un tad tā paliktu faktiski valsts īpašumā. Ģeniāli! Nākamā gada budžeta projekta pieņemšanas procesā izņemt no budžeta ieņēmumu daļas vismaz pārdesmit miljonus latu, rezultātā budžetu sagraujot. Plus pierunāt īsā laikā Eiropas Komisiju akceptēt šādas izdarības.
Savukārt citā potenciālajā darījumā - Lattelecom un LMT aktīvu apvienošanā - apvienošanas pretiniekiem neizdevās panākt tālāku skanējumu visai glīti satamborētai intrigai, kas tika servēta caur dažiem medijiem. Proti, ka apvienošanās gala rezultāts jebkurā gadījumā būs aktīvu nonākšana abu uzņēmumu pašreizējo līdzīpašnieku, skandināvu, rokās. Klusums publiskajā telpā pēc šīs versijas parādīšanās diezgan savāds, bet varbūt tieši tādēļ zīmīgs.