Kaut vai ģeniālā režisora Mārtina Skorsēzes kā izvēlīga producenta sapņa piepildīšanās - Anglijā veidot filmu par karalienes Viktorijas jaunību, kuras liktenis un nelokāmais personības brīvības stoiskais miers, izrādās, stipri ietekmējis režisoru jaunībā (un sagādāt brīnišķīgu lomu Emilijai Blantai). Vai ārkārtīgi pedantā britu režisora Pola Morisona beidzot īstenotā ilgi lolotā «radošā dullība» filma Sīkie pīšļi/Little Ashes - drusku neķītrs stāsts par triju pasaulslavenu mākslinieku - savā laikā vispārākā revolucionārā avangarda kinorežisora Luisa Bunjuela, neprātīgā sirreālista, XX gadsimta mākslas vēsturē dižākā egocentriķa gleznotāja Salvadora Dalī un traģiskākā spāņu liriķa, spāņu fašistu nokautā dzejnieka Federiko Garsijas Lorkas - jaunību, kurā mīlestība saskārās ar tādiem tabu/aizliegumiem, par kuriem laužam šķēpus vēl šobaltdien (pie viena Krēslas mīļotāju miljonus patracinot ar vampīra Roberta Patinsona piedalīšanos manierīgā, cilvēciskajā ziņā riebeklīgā Dalī lomā). Vai - apbrīnojami autentiskā aktiera - atklājuma - Ērika Elmosnino zvaigžņu stunda, iemiesojoties Francijas kultūras ikonas - briesmoņa ar dzejnieka dvēseli, sieviešu un alkohola mīluļa, šansona leģendas Serža Geinsbūra - lomā…
Atšķirībā no Rīgas Laikā (2010, X) lieliem burtiem akcentētā «ASV galvenā kinokritiķa», nīgrā Rodžera Īberta absurdā apgalvojuma, ka «tie, kas meklē filmā patiesību par cilvēka dzīvi, tikpat labi to varētu darīt, izjautājot viņa mīļoto vecmāmiņu», jāprotestē skaļi - jā, tieši tā taču ir kino būtība: ar kino tēliem katram uz Zemes parādīt, ka Anglijas karalienes Viktorijas vai franču šansona huligāna Serža Geinsbūra «dzīves sāls», kaislības un ciešanas, prieki un rūpes ne par matu neatšķiras no «mīļotās vecmāmiņas» vai jebkura godīga, mīloša, dzīva «parastā cilvēka» dzīvošanas formulas! Tieši šajā katram skatītājam dāvātajā identificēšanās iespēju valdzinājumā arī slēpjas biogrāfisko filmu un tajās attēloto «reālo» varoņu spēks (un vājums). Ir taču skaidrs, ka «reālie» vēsturiskie personāži nebūt nav un nebija tādi, kādus redzam uz ekrāna. Tomēr lielā (kino) ilūzija darbojas spēcīgi.
Par to pārliecināsies katrs, kas apmeklēs Baltijas pērles vēsturiski biogrāfiskās filmas, kuru stāstos iespēja satikties ar reālām personībām, Rembranta apsūdzība (režisors - rīdzinieku kinomānu mīlulis Pīters Grīnevejs, taču brīdinu - neveiksme), Viktorijas jaunība (režisors Žans Marks Valē), Sīkie pīšļi (režisors Pols Morisons - par Dalī un Lorkas aizliegto mīlu), Koko Šanele un Igors Stravinskis (režisors Jans Kūnens, perfekta, kaut nedaudz garlaicīga laikmeta restaurācija ar pilnu ģeniālā Stravinska Svētpavasara izrādi -skandālu - Parīzē), Pēdējā stacija (britu režisors Maikls Hofmans kaislīgi stāsta par slavenā grāfa rakstnieka Ļeva Tolstoja sievas Sofijas - īstenās Jasnajas Poļanas saimnieces - milzīgo lomu dzīvē - ar izcilu Helēnas Mirenas darbu) un, protams, mūslaiku mūzikas leģendām filmās Seržs Geinsbūrs - varonīgā dzīve (režisore Džoanna Sfara), Puisis no nekurienes (tituls aizgūts no Bītlu dziesmas Nowhere Boy, režisore - slavenā britu māksliniece Sema Teilore Vuda, stāsts par Džona Lenona jaunību), Sex, Drugs & Rock'n'roll (par pankroka pionieri Īanu Djūriju, režisors Mets Vaitkross). Izvēle tiešām dažādām gaumēm - kostīmu dēku filma, šarmanti stilizēta dekadenta melodrāma, skandalozs stāsts, kas «norauj maskas», stāsti - provokācijas.