Vismaz tādu iespaidu rada milzīgu dzīvnieku purnu atgādinošie spēkratu priekšgali, kas vērsti katrs uz savu pusi, kamēr uz to platformām, salikušas savus mūzikas instrumentus, dziesmas ar Raiņa vārdiem skandē ļoti atšķirīgas Latvijas grupas, kuras vismaz nosacīti vieno neformāļu saknes. Skan skaļi, bet ausīs nevienam negriež, dziesmu vārdi ir saklausāmi ne sliktāk kā starplaikos sarīkojuma vadītāju nostādītajās balsīs deklamētās dzejas rindas un fragmenti no Raiņa 1911. gada dienasgrāmatām, tāpat arī grupu pieteikuma vārdi. Aktieru patosa pilnās intonācijas brīžiem šķiet pārlieku histēriskas, pat kaitinošas, tomēr valsts svētkos 4. maija vakarā dzīvajā izrādītā muzikālā projekta _Strāvoklis_ autors skaņu mākslinieks Andris Indāns (_Gas Of Latvia_) apgalvo, ka tieši tas latviešu klausītājam ir vajadzīgs, lai noturētu viņa uzmanību. Pa vidu, šķiet, priecīgs par paša «redzes zonā» notiekošo, ierastajā pozā uz paaugstinājuma sēž savā simtgadē - 1965. gadā - granītā kaltais Rainis, kuršarī nu jau kļuvis par varoni - pacietīgāko Dzejas dienu klausītāju - un pat ticis aktiera Vara Piņķa atveidots Jaunā Rīgas teātra izrādē _Ziedonis un Visums_.
Liels un nepieejams
Koncerta scenogrāfija - pieticīga, bet iedarbīga. Tās autore ir Katrīna Neiburga. Granīta Rainis un mašīnas, kas katra dodas savā virzienā. Tāpat kā dažādu ceļu gājēji bijuši arī cilvēki, kuri godā cēluši Raini gan Latvijas brīvvalsts, gan padomju režīma laikā.
Kāds aculiecinieks izsaka domu, ka 1991. gadā šāds koncerts būtu viens no dziesmotās revolūcijas karstākajiem punktiem, bet tad bija citi laiki un dumpīgākās grupas gods tika Pērkonam, kura vadītājs komponists Juris Kulakovs nu jau sen klasiķis. Savulaik Dūrīšu Juris, tāpat kā citi latviešu populārākie komponisti - Raimonds Pauls, Imants Kalniņš, Mārtiņš Brauns, Jānis Lūsēns -, rakstīja dziesmas, kuru pamatā bija dzeja, bet nākamās un arī jaunākās paaudzes mūziķi pie šīs tradīcijas pieturas reti.
«Kad sākām nodarboties ar mūziku, likās - kāda dzeja! Jādzied taču savi vārdi! Skolas laikā Rainis likās tāds liels un nepieejams, bet, lasot viņu vēlāk, iepazinu pavisam no jauna,» saka Andžons. Astoņi simti šī albuma eksemplāru tiks nosūtīti Latvijas skolām, lai literatūras stundās, kurās tiek skarta Raiņa dzeja, būtu iespēja klausīties ne tikai literatūras skolotājas vai dzeju no galvas iekalušu klasesbiedru balsīs pie tāfeles, bet arī muzikālās versijās par dzejnieka darbiem, kuru autori kļuvuši pazīstami lielākoties ar pašu pilnībā sacerētām literāri muzikālām kompozīcijām. «Apzināti izvēlējos tos mūziķus, kuri piešķir lielu nozīmi vēstījumam un vēstījuma formai, un, protams, tos, kas pašam patika. Stilistiski autori ir ļoti dažādi, un tas parāda arī paša Raiņa daudzšķautņainību,» stāsta Andžons.
Inokentijs Mārpls, Gaujarts, Ēnu kaleidoskops, Bērnības milicija, Soundarcade, Standart ir tikai dažas no 19 grupām, kas Latvijas valsts svētkos pie Raiņa pieminekļa spēlēja pa vienai dziesmai no albuma Strāvoklis.
Raiņa dzeja - ļoti muzikāla
2007. gada Ziemassvētkos, šķirstot Raiņa dzejoļu krājumu Vētras sēja un meklējot dzejoli, ko noskaitīt pie eglītes, Andžonam dzima ideja. «Uzrunāja tas, ka pirms 100 gadiem rakstītajās Raiņa dzejās ir diezgan lielas paralēles ar mūslaiku garu, un interesanti bija pamēģināt, kā tas izklausīsies tādā nosacīti dumpīgākā mūsdienu rokmūzikas valodā. Manuprāt, Rainis ir rakstījis ļoti muzikālu dzeju. Pirms tam esmu rakstījis mūziku mūsdienu dzejnieku izlasei Lex Poeticus un pēc tam, pieķeroties Rainim, biju pārsteigts, cik viegli rakstās mūzika ar viņa dzeju,» atzīst Andžons. Sākotnējais projekta nosaukums bijis Vētras sēja, jo iecerēts, ka mūziķi veidos dziesmas tieši ar šī krājuma dzeju, bet vēlāk Andris atlaidis vadības grožus un ļāvis pašiem izvēlēties. Rainis radījis daudzus jaunvārdus, un «strāvokli» Andžons dēvē par savu pienesumu latviešu valodai.